Tā kā ir jau sakrājušies vairāki iespaidi, tad tos te pārpublicēšu, lai viss ir savās vietās.
**
Izskatas, ka EU inflācija ir sasniegusi arī Prāgu. Devos ceļā, un plānoju naudu – tik un tik taksim turp, tik atpakaļ, tik alum, utt. Vopšāem ar n CZK vajadzētu pietikt. Izsaucu taksi lidostā Prāgā, iekāpu sēdēju, vēroju jauko Prāgu – ļoti smuka jāsakak, rietumnieciska. Kad jāmaksā – apstulbu, nācās šķirties no n/2 CZK. Tātad pāri palika tik daudz lai atbrauktu atpakaļ uz lidostu. Nepatīkami. Alu arī gribas.
Nekas, alus vismaz ir lēts! Gāju skatīties CL finālu. Plānoju cik varētu maksāt alus, un kaut kā ieciklējos uz 100 CZK. Jāmaksā tikai 65! Nākamajā dienā parēķināju – tas ir tuvu 2 LVL. Te Tev nu bija.
Nākamajā dienā laiks karsts, aliņu atkal gribas. Å oreiz esmu uzmanīgāks – pirms pērku, jāskatās cena. Pirmajā vietā, kur eju – alus maksā 120 CZK. Otrajā skatos – uz loga rakstīts 28 CZK – tas jau tuvāk patiesībai. Tomēr pārprasīšu. Aga, alum divas cenas – viena ārā (~100 CZK), otra iekšā – 28 CZK, bet tad jāpasūta arī ēst.
Pamaldījos pa Prāgu, atradu izkārtni – tur tālāk, dziļumā, pagalmā ir super cheap prices, Czech food, etc.. Lūk tad beidzot dabūju aukstu aliņu pa 36 CZK – un bija labs ar.
**
Bet lidojums Prāga – Roma bija skaistākais, kādu līdz šim esmu izbaudījis. Skatīties uz Alpiem no augšas – tas ir ko vērts. Bet to nevar arī aprakstīt.
**
Redzēju pa logu lidmašīnu. Nevis tālumā, bet ļoti tuvu (ja stāvētu uz vietas, es varētu mierīgi saskaitīt iluminātorus). Lidoja pretējā virzienā. Jāsaka iespaidīgs skats. Sadursmes gadījumu nevarēju pat iztēloties, jo nekas jau arī nebūtu. Momentāla matērijas transformācija. ÄŒiks.
**
Jauki arī ar taksi braukt pa apakšu tiltam, kuram pāri lēnām brauc lidmašīna.
**
Satiksme Atēnās vispār interesanta. No lidostas līdz centram jutos kā spēlējot Need for Speed. Braucam uz 180. Distance ar citām mašīnām dažbrīd pusotrs metrs. Visi līkumus ņem pa sev ērtāko trajektoriju nerādot pagriezienus, kad maina joslu. Interesanti.
Centrā atkal pretējais – sastrēgums katrā krustojumā. Ja neesi ar motociklu, mopēdu vai motorolleru – neceri kaut kur normāli nokļūt.
**
Mēģināju atrast pārtikas veikalu. Nesanāca. Visur pilns ar fast-foodu. Pat ne restorāni (tādu vēl neesmu redzējis, tāpat kā pārtikas veikalu). Apēdu trīs pitas un puslitru vīnu ~ 7 LVL. Bet vīns neļāva par to domāt.
**
Å maucās arī kur var – taksis maksā atkarībā no garastāvokļa (bet argumentācija vienmēr pieejama). Pirku metro biļeti – mēģināja man par maz izdot.
**
Bet pats galvenais – klimats ir labs un grieķietes šķiet vēl smukākas par ungārietēm.
**
Patīkamas pārmaiņas. Bet parasti jau pēc kulminācijas nāk atslābums. Otrdien un trešdien te bija kā pirtī. Pa dienu temperatūra ap 38 grādiem. Vakarā tikai nedaudz mazāk – ap 30. Tam visam klāt vēl pilnīgs gaisa trūkums metro un liels gaisa mitrums visur citur. Ir tāda lieta kā RealFeel* – parāda kā cilvēks jūtas dotajā temperatūrā atkarībā no pārējiem apstākļiem (atmosfēras spiediens, gaisa mitrums, labvēlīgais / nelabvēlīgais, utt.) – vakar te skaitījās 49 grādi.
Bet vakarā beidzot pienāca ilgi solītais pērkona negaiss. Bija ar ko redzēt – zibeņi pa visu horizontu izgaismoja mākoņus un apkārtni.
Un šodien uz ielas jutos gandrīz kā Latvijā.
**
Es jau teicu, ka samaksāju par taksi 125 €?
**
Runājot par cenām – pie viesnīcas ir mums viens klubs. Gribējām noskaidrot, kāda ieejas maksa, kādu mūziku spēlē. Piektdien būs 25 €, bet ja pērk pie “iekšā laidēja” – 20. Nez, cik labam jābūt klubam, lai es būtu gatavs tik daudz maksāt. Bet nu vienreiz jau var pamēģināt. Otrdien tur esot bijis Usher. Cik žēl, ka pats nebiju… Bet nu tur mēdz tusēt arī Ronaldo un citas slavenības. Mūzika – Hip-Hops un House (tad parasti nākot geji daudz).
**
Nu man ir bijusi darīšana arī ar Italiešu policiju. Netiešā veidā gan, bet bija jautri.
Vienam kolēģim pirms kāda laika bija samērā liela lidojuma aizkavēšanās, par kuru pēc visiem likumiem pienākas konkrēta kompensācija (aviokompānija Alitalie). Tad nu rokoties cauri birokrātijas mašīnai kolēģis tika pārsūtīts runāt ar Alitalia kantori Milānā. Pa telefonu neko sakarīgu noskaidrot nevarēja, tāpēc devāmies uz šo kantori sestdien runāties aci pret aci.
Kamēr es sēdēju un visu vēroju kolēģis pa vairākime lāgiem centās italiešu džusītei apskaidrot situāciju: to, ka kaut arī biļeti ir izdevusi lietuviešu kompānija, reisa kods ir Alitalias, to, ka lidostā viņam nekādu kuponu nedeva un teica, ka viņiem nav nekāda sakara, to, ka sūtīja tieši uz šejieni un, ka atpakaļ uz lidostu negribas tikt sūtītam. Un tā tālāk.
Jebkurā gadījumā (jāsāk lietot šis termins anyway vietā), izskatījās, ka situācija ir bezcerīga, un kolēģis gribēja jau iet projām, bet es ieteicu, lai paprasa kā sauc šo darbinieci (tajā brīdī vienīgā ofisā), lai varam uz viņu atsaukties (vai nu lidostā, kad atkal sūta uz šejieni, vai arī, kas ir vēl labāk, runājot ar viņas menedžeri).
Saucot viņu par Luīzi. Uzvārds? Arī Luīze. Luīze Luīze. Noteikti arī Luīzes meita. Dīvainas tiem italiešiem tās vārdu uzvārdu tradīcijas. Skaidrs ir viens, ja jau vārdu negrib izpaust, tad jau pilnīga taisnība nav. Kolēģis vēl mazliet pastrīdas un ejam prom. Es tik ieminos, ka varētu uztaisīt kādu māksliniecisku fotogrāfiju uz atvadām. Nu – lai nosūtītu viņas menedžerim. Te nu sākās problēmas.
Tikko parādījās fotoaparāts tā Luīze kļuva makten tramīga. Sāka ātri runāt italiešu valodā par polizia un fotografia. Kā vēlāk izrādījās, pirmā bilde īsti nesanāca, tāpēc domājām vai nemēģināt vēlreiz. Stāvu zemāk nogājām un prasījām vai drīskt te fotogrāfēt. Vilzciena stacijas darbiniece (ofiss atradās tur) vēl nepaspēja atbildēt, kad Luīze jau pati bija nonākusi lejā un palūdza lai pa skaļruni izsauc policiju (pirms tam kaut kā nebiju ticējis, ka viņa runā nopietni, bet mūsu tiesības labi zināju, un neko īpašu mums padarīt it kā nevarēja). Tagad kolēģis uztaisīja smuku portretu un gājām prom. Diemžēl izvēlējāmies nepariezo virzienu, un bijām spiesti griesties atpakaļ, lai nokļūtu līdz izejai.
Bet policija jau bija ieradusies, un Luīze aktīvi ar viņiem komunicēja (pieņemu, ka viņa aizmirsa pateikt, ka vairākkārt bija centusies ar varu atņemt fotoaparātu, kas varētu tikt skaitīts par laupīšanu un mantas bojāšanu). Beidzās tas ar to, ka kolēģi kādas 20 minūtes pratināja policija, bez kratīšanas ordera pieprasīja nodot fotoaparātu, no kura attiecīgās bildes tika izdzēstas. Domāju, ka ja mani pratinātu, arī īpaši nepretotos, jo ar italiešu policiju negribas strīdēties.
Jebkurā gadījumā, bija jautri, būtu bijuši operatīvāki, būtu mums pat bildes, un pieredze ir laba – zināšu kā rīkoties nākotnē.
