Neskatoties uz saviem necilajiem apjomiem, Viļņas lidosta ir viena no retajām, kas piedāvā pieeju internetam, un vienīgā, kuru es zinu, kas to dara par velti. Tā nu es ņemot vērā iepriekšējo pieredzi ar ierašanos pusstundu pirms izlidošanas, tagad esmu te samērā agri, un varu arī atskatīties uz pagājušajām divām nedēļām.
Nav jau gan nekas īpašs ko stāstīt. Viļņā jau jūtos gandrīz kā mājās, taksisti un viesmīļi ar mani sarunājas lietuviski, pilsēta man patīk. Tās lāsts un svētība slēpjas faktā, ka tā ir visretāk apdzīvotā pislēta Eiropā (nezinu vai lietoju pareizo terminu, doma: zems iedzīvotāju blīvums uz km2).
Esmu atklājis sev jaunu vaļas prieku – braukšana ar kartingiem. Piekopju gan to pašlai tikai Viļņā. Rīgāl, cerams, tikšu vaļā no sāpēm kreisajā lāpstiņā un astes kaulā…
**
Lidojumu gan īpaši negaidu – kāds tad var būt prieks lidojot ar miniatūru propelleru lidmašīnu. Jāsaka, neliela nedrošības sajūta man ir katru reizi lidojot, bet šurpceļā beidzot biju patiesi nobijies. Jebkurā gadījumā, neilgi pirms nolaišanās sanāca izbaudīt brīvo kritienu kādas pāris sekundes.
vispār es pat varētu noticēt, ka “pislēta” tu uzrakstīji speciāli
peec kartingiem man arii nezheeliigi saapeeja kreisaa laapstinja