Sausā Virtualete

Un protams, tajā reizē, kad es beidzot esmu paņēmis līdzi fotoaparātu, tad esmu aizņemts no 9:00 līdz 18:00 un negribu nemaz staigāt apkārt pa Parīzi.

Tā, ka varu parādīt vienīgi to, kā izskatās zem mākoņiem un kā virs.

Un tad vēl mazliet lidostas.

Lai cik nu man būtu sanācis apceļot plašo pasauli, Latvijas dabas aicinājums man vienmēr ir bijis ļoti tuvs. Tā nu vienu dienu es un mans braļukas nolēmām braukt ķert vēju. Kā jau tas parasti ir, pats ķeršanas process (braukšana visu dienu mašīnā, piestāšana, jūrmalas pētīšana, ēšana, runāšana) ir daudz svarīgāka par pašu vēja atrašanu.

Tikām mēs tā nemanot līdz pat Rojai – bet saskārāmies ar vairākām problēmām – vai nu jūra bija parāk mierīga, vai jūrmala atgādināja vairāk ezermalu.

Tomēr pēc ilgiem meklējumiem mēs tomēr atradām gan plašu pludmali, gan arī pieticīgu, bet tomēr vēju. Interesanti bija arī papētīt māju, kas atradās pašā jūras malā.

Kamēr vēl bija gaišs, mēģinājām palaist pūķi, bet vēlāk spēlējām volejbolu un centāmies atcerēties aizejošo vasaru.

Aizrāvušies ar spēli pat nepamanījām, ka ir pienācis vakars.

Un tad mūs pārsteidza mēness – tāds īsts atvasaras vakara mēness, liels dzeltens. Sākumā tas kā prožektors centās izlauzties caur mākoņiem, bet vēlāk, kad jau braucām mājās, tas jau lepni stāvēja debess viducī.

—–

Pārējās bildes:
Diena: 1, 2
Vasara (izmantojot fotoaparātu un saules brilles): 1, 2, 3
Vakars: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9
Nakts: 1, 2
Mēness: 1, 2

Esmu jau rakstījis par maniem piedzīvojumiem lidostās. Pagājušo nedēļu bija vēl interesantāk.

Pirmdien bija agri no rīta lidmašīna uz Budapeštu (via Prāga). Kaut kā līdz galam neizplānoju laiku un ierados lidostā tikai kādas 45 minūtes pirms izlidošanas. Un mazliet apstulbu. Rinda uz reģistrēšanos (check-in) sniedzās līodz pasu kontrolei – kādus 30-40 metrus. Apskatījos, ka tas ir tikai airBaltic klientiem un gāju pie sava Czech Airlines (proud member of Skyteam, blablabla…) un 5 minūtēs piereģistrējos.

Tad nāca otrs pārsteigums – rinda uz pasu kontroli bija tik pat gara. Ja mēģinātu izstāvēt, nepaspētu. Atcerējos iepriekšējo reižu pieredzi, un devos droši visiem cilvēkiem garām – un jā, pasu kontrolē ir trīs vārti (vai pat vairāk), bet rinda bija tikai pie pirmajiem, tā, ka mierīgi, nevienam īsti priekšā nelienot izgāju cauri pasu kontrolei. Der zināt, ja arī Tev tā kādreiz gadās.

Drošības pārbaude gan prasīja vairāk laika nekā parasti, bet uz lidmašīnu mierīgi paspēju.

**

Atpakaļceļš gan nebija vairs tik patīkams. Jālido atkal caur Prāgu, un esmu Budapeštas lidostā jau ap 7:00. Gaidu savu lidmašīnu (8:15), bet to atceļ par stundu. Lidmašīna no Prāgas uz Rīgu ir 11:45, tāpēc sāku satraukties tikai tad, kad to atceļ par vēl vienu stundu. Un tad par vēlvienu. Un tad pa visam.

Lidmašīnai esot kaut kāda tehniskas dabas problēma. Sākās arī neliela panika. Czech Airlines ofiss ir ārpusē, kur tikt nevaram. Neviens īsti neko nezin. Pie transfer desk rinda ir liela. Tomēr izstāvam, un noskaidrojas, ka maniem kolēģiem jālido uz Prāgu vakarā, un tad attiecīgi uz Viļņu vai Tallinu pavisam vēlu. Man ir mazlie labāk – tieku norīkots uz Budapešta – Vīne – Rīga.

Paēdu sendviču pa iedoto kompensācijas kuponu (1700 forintas ~ 7€, bet nopirkt neko sakarīgu tāpat nevar). Eju gaidīt lidmašīnu. Tā tiek atcelta. Mani pārņem vēl lielāka paranoja… Beigās tomēr sākas iekāpsāna. Wuff… Arī lidmašīna Vīne – Rīga kavējās, tā, ka 5dien, kaut arī 16. nevis 13., visas lidmašīnas, ar ko man bija jābrauc, vai nu kavējās vai vispaÅ— tika atceltas…

Ungārija: neliels mākoņu daudzums, temperatūra 27 grādi pēc Celsija. Yippy!!! This is my kind of weather!

Vēl viena lieta, par ko vēl pagaidām varam būt priecīgi, ir taksometri. Esmu jau rakstījis par īpašo 120 € gadījumu Milānā. Pagājušo nedēļu Helsinkos tik traki nebija, bet 20-30 € bija standarts. Un visvairāk tracina viņu braukšanas stils. Gaidīšanas režīms – 31 € stundā. Un protams, vienmēr tiks braukts pa to joslu, kura kustās vislēnāk, apdzīta neviena mašīna netiks, visi, kas prasīst tiks palaisti priekšā, utt.

Agrāk bērnībā (mhm, un tagad man ir vecumdienas, laikam) daudz lasīju grāmatas. Tad, laikam kaut kur ap vidusskolu, tas viss kaut kā lēnām apstājās. Vienīgās grāmatas, ko lasīju bija obligātās angļu literatūrā. Bija arī dažas izcilas (Mēness un penijs, Mušu ķēniņš), bet kopumā kaut kā nebija tas, kas agrāk.

Tagad esmu beidzot apņēmies izmantot brīvos brīžus starplaikā starp lidostām, lai atkal lasītu. Un kā vienai no pirmajām ķēros klāt iepriekšējās dzimšanas dāvanai – Džona Grišama Balti krāsotā māja.

Jāsaka – izlasīju ar lielu prieku. Valoda ļoti vienkārša, sižets – praktiski nekāds, bet skāra mani – dziļi. Esmu tomēr pārāk sentimentāls cilvēks. Un situācijā, kad esmu bijis prom no mājām divas nedēļas, grāmata, kas uzsver ģimeniskās vērtības un attiecības mani dziļi aizkustināja. Nu ja, kas tad ir vēl svarīgāks – ģimene, darbs, daba. Iesaku izlasīt ikvienam. Un paldies dāvinātājai!

Esmu pamanījis, ka ārpus Latvijas pilnīgi citādāk uztveru “ģimenes restorānu” McDonalds. Te parasti paēst restorānā maksā no 15 līdz 30 €. McDonalds piedāvā remdēt izsalkumu pa 7 € un 5 minūšu laikā. Ja skatās no šādas perspektīvas, tad reizi nedēļā mani pilnīgi apmierina iespēja steigā apēst kaitīgu, bet paredzamu barību. McDonalds man garantē to, ka es jau iepriekš varu paredzēt, kā ēdiens garšos, un ko tas man sniegs.

Problēma Latvijā, laikam, ir kopējais pārtikas produktu cenu līmenis apkalpojošajā sfērā (nez, tā tas saucas?). Ja man piedāvā kaitīgu pārtiku 5 minūšu laikā, bet jāmaksā man ir tik pat daudz, cik būtu kādā ēdnīcā – izvēle ir skaidra. Bet neliekas ticdami, ka BigMac komplekts un āīsburgers varētu kādreiz maksāt 1.50 Ls.

rzemēs pozicionēšana – standarti, ātrums, cena, un tikai tad “mēs izmantojam labākos produktus un izmeklētākās izejvielas”. Latvijā – sākumā spieda uz to, ka nekas tāds vēl nav bijis un redzēts. Tad arī bija lielās rindas. Bet tagad? Īsti nesaprotu tās Mc reklāmas, ko esmu redzējis.

Jebkurā gadījumā, priecājamies, ka ir Rīgā tādas ēstuves kā Lido, rv1ģ, Brīvosta, utt. Un izbaudam. Pakalpojumu cenas drīzumā strauji celsies. Un tad varēsi pusdienlaikā ēst burgerus!

Jā, esmu pabijis galvas ceturtdaļās. Jāsaka, ka patiešām iespaidīgi. Pirms tam biju dzirdējis par mājas (vai drīzāk gan kompleksa) arhitekta untumiem par to, ka te drīkst būt vienīgi balti ziedi, par krāsainiem tepiķiem, kuri ir tikuši izmesti ārā. Bet kad pats redzēju, tad arī sapratu.

Tiešām – celtne IR mākslas darbs. Diemžēl fotogrāfēt ir aizliegts – jo tas ir mākslas darbs (autortiesības). Ideāla formu un krāsu harmonija. Majestātiskums. Tad arī kļūst skaidrs, ka krāsaini tepiķi vienkārši neiederas.

Dīvaini – esmu apbrīnojis skaņdarbus, gleznas, skulptūras. Tagad apbrīnoju māju.

Esmu piefiksējis, arī, ka somiem patīk aizsegt savus logus no ārpuses. Sākumā domāju, ka tas ir atsevišķu māju arhitektu untums, bet nē – sastopams samērā bieži. Es vēl saprastu, ka saules staru laušanai logu priekšā novietotas slīpas stiklu plāksnes. Bet nē, vairākām mājām kā dizaina elements vienai mājas sienai pielikts priekšā liels metāla režģis. No iekšpuses noteikti sajūta kā cietumā…

- Why does not this church have a cross?
- It is a museum.
- Why does not this museum have a cross?

**

Jā, beidzot esmu tā pavairāk redzējis no Somijas. Bez tā jau neviens nevar iztikt. Jāsaka, ka kopumā Helsinki kaut kā šķietas vistuvākie mūsu kultūtai no Rietumu pasaules. Bet varbūt arī kļūdos.

Pārsteidza tas, ka, cik esmu braucis ar taksi, visu laiku pa radio skan somu mūzika. Pieļauju, ka somu mūzikas industrija ir lielāka par mūsējo, bet nu tā vai tā, cik tad daudz labas mūzikas varētu saražot valsts ar unikālu valodu, un ne pārāk lielu populāciju? Un jāsaka – mūzika arī bija tāda, ko nu nevarētu es klausīties, pat ja saprastu somu valodu (protams, pastāv iespēja, ka kļūdos).

**

Å onedēļ esmu katru vakaru smējies līdz asarām. Nu tā pamatīgi. Domājams, ka tas ir veselīgi.

**

Å odien beidzot redzēšu “galvas ceturtdaļas”. It īpaši 7. debesis, finansu un kontroles mītni. Spoooky!!!