Agrāk bērnībā (mhm, un tagad man ir vecumdienas, laikam) daudz lasīju grāmatas. Tad, laikam kaut kur ap vidusskolu, tas viss kaut kā lēnām apstājās. Vienīgās grāmatas, ko lasīju bija obligātās angļu literatūrā. Bija arī dažas izcilas (Mēness un penijs, Mušu ķēniņš), bet kopumā kaut kā nebija tas, kas agrāk.
Tagad esmu beidzot apņēmies izmantot brīvos brīžus starplaikā starp lidostām, lai atkal lasītu. Un kā vienai no pirmajām ķēros klāt iepriekšējās dzimšanas dāvanai – Džona Grišama Balti krāsotā māja.
Jāsaka – izlasīju ar lielu prieku. Valoda ļoti vienkārša, sižets – praktiski nekāds, bet skāra mani – dziļi. Esmu tomēr pārāk sentimentāls cilvēks. Un situācijā, kad esmu bijis prom no mājām divas nedēļas, grāmata, kas uzsver ģimeniskās vērtības un attiecības mani dziļi aizkustināja. Nu ja, kas tad ir vēl svarīgāks – ģimene, darbs, daba. Iesaku izlasīt ikvienam. Un paldies dāvinātājai!
sevi vēl aizmirsi pieminēt, sevi
domāju, ka vēl esam arī mēs, kas nav kopā ar ģimeni. tas, manuprāt, arī ir svarīgi.
bet vispār patiešām kaut kā nedaudz jankaini, ka neesi šo laiku manīts. kaut kā ilgi jau šķiet.
nesapratu līdz galam Tavu domu… ā, domā par svarīgajām lietām? nē, nu ģimene tas ir domāts tā plašāk, ne tikai ģenētiskie radinieki.
Lūdzu…
Neapvainošos, ja pateicībā uzaicināsi mani ciemos.
es domāju par to, ka mums nevajadzētu aizmirst par savu pašizziņas procesu. kaut gan es tikko sāku domāt, ka Tu noteikti to nepieminēji, jo tā ir pašsaprotama lieta