Lai cik nu man būtu sanācis apceļot plašo pasauli, Latvijas dabas aicinājums man vienmēr ir bijis ļoti tuvs. Tā nu vienu dienu es un mans braļukas nolēmām braukt ķert vēju. Kā jau tas parasti ir, pats ķeršanas process (braukšana visu dienu mašīnā, piestāšana, jūrmalas pētīšana, ēšana, runāšana) ir daudz svarīgāka par pašu vēja atrašanu.
Tikām mēs tā nemanot līdz pat Rojai – bet saskārāmies ar vairākām problēmām – vai nu jūra bija parāk mierīga, vai jūrmala atgādināja vairāk ezermalu.
Tomēr pēc ilgiem meklējumiem mēs tomēr atradām gan plašu pludmali, gan arī pieticīgu, bet tomēr vēju. Interesanti bija arī papētīt māju, kas atradās pašā jūras malā.
Kamēr vēl bija gaišs, mēģinājām palaist pūķi, bet vēlāk spēlējām volejbolu un centāmies atcerēties aizejošo vasaru.
Aizrāvušies ar spēli pat nepamanījām, ka ir pienācis vakars.
Un tad mūs pārsteidza mēness – tāds īsts atvasaras vakara mēness, liels dzeltens. Sākumā tas kā prožektors centās izlauzties caur mākoņiem, bet vēlāk, kad jau braucām mājās, tas jau lepni stāvēja debess viducī.
—–
Pārējās bildes:
Diena: 1, 2
Vasara (izmantojot fotoaparātu un saules brilles): 1, 2, 3
Vakars: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9
Nakts: 1, 2
Mēness: 1, 2
