Å odien Briselē ir vispārējais streiks*. Tā, kā šoreiz par to uzzināju laicīgāk, tad jau iepriekš sagatavojos, ievācu informāciju, un tagad kopš 6:45 (CET) sēžu birojā (noklusēts, protams, teik fakts par to, ka cēlos es 5:25 (CET), brokastīs apēdu vienu bulciņu un apelsīnu sulas krūzi, un tad vēl pusstundu stāvēju pie biroja durvīm, salu, un gaidīju, kamēr kāds mani ielaidīs). Vēl īsti nezinu, vai vakarā tikšu laicīgi uz lidostu un vai mana lidmašīna vispār izlidos uz Kopenhāgenu. bet visādi citādi – viva la democratia!
Jāsaka godīgi, es atbalstu cilvēku cīņu par savām tiesībām. Un es uzskatu, ka streiks per se ir labs līdzeklis. Tomēr tas, kas notiek te, tas nav streiks šī vārda parastajā nozīmē. Te streiks tiek speciāli plānots piektdienas vakarā, jo tad jau ceturtdien var sākt (un ar streikošanu ir jāsaprot vispārēja jautrība ielās, alus iedzeršana, utt.). Lūdzu, nestrādā un pierādi, ka Tava darba devēja zaudējumi tad ir lielāki nekā, ja viņš pakļaujas Tavām prasībām. Bet nē, šeit ar streiku tiek saprasti protesti, ielu bloķēšana, naglu kaisīšana uz ielām, un visāda citāda citiem strādāt gribētājiem traucēšana. Tas jau vairs nav streiks, tā ir anarhija un huligānisms.
Bet protams, jāsaprot ir arī nabaga beļģu darba ļaudis, kas gadsimtiem ilgi ir rāvušies vaiga sviedros, nezinādami brīvdienu un piena garšu. Un tad pēkšņi uz skatuves parādās cilvēki no austrumeiropas un sāk mācīt, kas ir darba tikums, darba laiks, un samaksa.