Sausā Virtualete

Pats to nebiju ievērojis (jo šāda satura un kvalitātes lapas apmeklēt ir zem mana goda), bet neesmu te sen neko ierakstījis. Un tad es tā padomāju – kāpēc? Tāpēc, ka īsti nav arī neko rakstīt. Lielāko daļu laika pavadu Helsinkos un Varšavā, un jāsaka, ka tās nav manā sapņu vietu sarakstā.

Ja padomā vēl (un dažkārt man uznāk šis niķis), tad Varšava varētu būt pat viena no man nīstākajām vietām (pieņemsim, ka pašlaik esmu nelielā afekta stāvoklī, bet katrā afekta stāvoklī (tāpat kā vienkārši stāvoklī) jau, kā saka, slēpjas daļa patiesības!). Ir jau pāris smukas vietas pilsētā, ir specifiska arhitektūra (atrodi atšķirību: 1 un 2), ir viena no labākajām viesnīcām kādā jebkad esmu bijis. Bet tie visi ir izņēmumi.

Vienmēr jau var visu izskaidrot ar īpašu vēsturi, mentalitāti, bet tā vai tā, kopumā man poļi nepatīk. Jau sākot ar ielidošanu un lidostu (pilnīga miskaste) var redzēt, ka viņiem nepatīk strādāt. Ne tikai nepatīk – viņi pat cenšās strādāt cik vien slikti iespējams! Kaut arī pie pasu kontroles ir liela rinda, kaut arī visi mēs esam Eiropas Savienībā, tā vai tā viņš lēnām un ar acīmredzamu nepatiku lēnām šķirstīs katru pasi un aplūkos kā esmu uzlikt un noņemts no militārās uzskaites vairākas reizes. Kad bagāžas josta ir sākusi kustēties, līdz pirmajai somai tāpat jāgaida pusminūte, un kad tā parādās, tad nākamā atkal ilgi kavējas. Var pilnīgi iztēloties kā pašapmierinātie krāvēji dīki pļāpā un ik pa brīdim uzmet pa somai uz jostas.

Kur tik gūt sev kādu labumu, kur tik izbraukt neko nedarot!

Tāpēc arī mani Varšava īpaši neiedvesmo sevi aprakstīt! Lielākoties esmu vai nu birojā vai nu viesnīcā. Pozitīvi ir tas, ka viesnīcā vienmēr var redzēt ÄŒempionu Līgu, un protams – Arenal turpina uzvarēt!

Tā, ka redzēsim, kas būs nākamā pieturas vieta, bet tagad uz kādu laiku paklusēšu.

Eventually, Michael, the archangel found him, resting on the seventh day. He inquired of God, “Where have you been?”

God sighed a deep sigh of satisfaction and proudly pointed downwards through the clouds, “Look, Michael, look what I’ve made”. Archangel Michael looked puzzled and said, “What is it?”

It’s a planet,” replied God, “and I’ve put Life on it. I’m going to call it Earth and it’s going to be a great place of balance.”

“Balance?”, inquired Michael, still confused.

God explained, pointing to different parts of earth, “For example, northern Europe will be a place of great opportunity and wealth while southern Europe is going to be poor; the Middle East over there will be a hot spot. Over there I’ve placed a continent of white people and over there is a continent of black people,” God continued, pointing to different countries. “This one will be extremely hot and arid while this one will be very cold and covered in ice.”

The Archangel, impressed by God’s work, then pointed to a large landmass and said, “What’s that one?”

“Ah,” said God. “That’s Finland, the most glorious place on earth. There are beautiful lakes, rivers, sunsets, and rolling hills. The people from Finland are going to be modest, intelligent, and humorous and they are going to be found traveling the world. They will be extremely sociable, hardworking, and high-achieving, and they will be known throughout the world as diplomats and carriers of peace.”

Michael gasped in wonder and admiration but then proclaimed, “What about balance, God? You said there would be balance!”

God replied wisely, “Wait until you see the idiots I’m putting next to them in Sweden and Russia.”