Pats to nebiju ievērojis (jo šāda satura un kvalitātes lapas apmeklēt ir zem mana goda), bet neesmu te sen neko ierakstījis. Un tad es tā padomāju – kāpēc? Tāpēc, ka īsti nav arī neko rakstīt. Lielāko daļu laika pavadu Helsinkos un Varšavā, un jāsaka, ka tās nav manā sapņu vietu sarakstā.
Ja padomā vēl (un dažkārt man uznāk šis niķis), tad Varšava varētu būt pat viena no man nīstākajām vietām (pieņemsim, ka pašlaik esmu nelielā afekta stāvoklī, bet katrā afekta stāvoklī (tāpat kā vienkārši stāvoklī) jau, kā saka, slēpjas daļa patiesības!). Ir jau pāris smukas vietas pilsētā, ir specifiska arhitektūra (atrodi atšķirību: 1 un 2), ir viena no labākajām viesnīcām kādā jebkad esmu bijis. Bet tie visi ir izņēmumi.
Vienmēr jau var visu izskaidrot ar īpašu vēsturi, mentalitāti, bet tā vai tā, kopumā man poļi nepatīk. Jau sākot ar ielidošanu un lidostu (pilnīga miskaste) var redzēt, ka viņiem nepatīk strādāt. Ne tikai nepatīk – viņi pat cenšās strādāt cik vien slikti iespējams! Kaut arī pie pasu kontroles ir liela rinda, kaut arī visi mēs esam Eiropas Savienībā, tā vai tā viņš lēnām un ar acīmredzamu nepatiku lēnām šķirstīs katru pasi un aplūkos kā esmu uzlikt un noņemts no militārās uzskaites vairākas reizes. Kad bagāžas josta ir sākusi kustēties, līdz pirmajai somai tāpat jāgaida pusminūte, un kad tā parādās, tad nākamā atkal ilgi kavējas. Var pilnīgi iztēloties kā pašapmierinātie krāvēji dīki pļāpā un ik pa brīdim uzmet pa somai uz jostas.
Kur tik gūt sev kādu labumu, kur tik izbraukt neko nedarot!
Tāpēc arī mani Varšava īpaši neiedvesmo sevi aprakstīt! Lielākoties esmu vai nu birojā vai nu viesnīcā. Pozitīvi ir tas, ka viesnīcā vienmēr var redzēt ÄŒempionu Līgu, un protams – Arenal turpina uzvarēt!
Tā, ka redzēsim, kas būs nākamā pieturas vieta, bet tagad uz kādu laiku paklusēšu.