Brīnumainā kārtā un samērā neparedzēti pa vidu projektam (skatīt: Neliela sevis žēlošana) man viens kolēģis piedāvāja apciemot sevi Berlīnē – apskatīties viņa jauno māju un Brazīlijas – Horvātijas spēli Berlīnes stadionā. Bez liekas domāšanas piekritu, un atlika tikai pārliecināt par šo lielisko domu tikai savu priekšnieku un projekta vadītāju!
Biļete gan bija uz kolēģa meitas vārda, bet pusstundas laikā un samaksājot 10€ tā tika oficiāli pārreģistrēta uz manu vārdu.
Tā kā spēle bija otrdienā, bet pirmdienā man noteikti bija jābūt Varšavā, un trešdienā man atkal Varšavā bija jāvada treniņš – ceļojuma kārtošana arī nebija tā vieglākā. Kopumā tonedēļ veicu 5 lidojumus un pa naktīm daudz gulēt nesanāca (Rīga – Varšava, Varšava – Rīga, Rīga – Berlīne, Berlīne – Varšava, Varšava – Rīga). Tomēr bija tā vērts!
Tā kā pats kolēģis Berlīnē ieradās tikai spēles dienas vakarā, tad man bija iespēja veselu dienu pavadīt Berlīnē pašam. Un jāsaka – pilsēta patīkami pārsteidza – gan pati par sevi, gan arī ar tur valdošo futbola un draudzības atmosfēru (tiešām jāpiekrīt, ka Vācieši Äempionātu, ja neskaita biļešu iegādes procesu, noorganizēja gods godam!).
No lidostas ar autobusu nokļuvu centrā, bet tālāk nolēmu iet ar kājām (pētot lidostā iegūto karti). Pēc pagaras pastaigas ieturēju brokastis, un tad jau atkal varēja doties ceļā – mērķis – Fan Mile pie Brandenburgas vārtiem.
Pa ceļam varēja baudīt silto laiku un zaļo pilsētu – bieži vien likās, ka dzīvojamie rajoni un parki ir apvienoti – visur pilns ar kokiem, krūmiem, apstādījumiem!
Interesanti bija arī vērot kā Rietumerlīnes modernisms mijās ar Austrumberlīnes senatnību (vispārinājums, protams)
Cilvēki visā pilsētā bija smaidīgi, draudzīgi. Brazīlijas un Horvātijas fani mierīgi fotogrāfējās kopā, visur bija karogi, krekli, taures, nacionālo krāsu krūšturi, utt. Glābiņš no svelmes tika meklēts pie strūklakām, parkos. Un tad, pēc pāris stundu ilgas pastaigas, beidzot sasniedzu arī Fan Mile – apmēram kilometru garu aleju (precīzu garumu nezinu, laikam pārspīlēju), kas pilnībā veltīta futbola faniem (un protams komersantiem).
**
Padomāts ir par visu – ir iespēja spēlēt pludmales volejbolu, lēkāt ar gumijām, taisīt smilšu skulptūras, ēst, dzert, dziedāt, un, pats galvenais, skatīties spēles uz 10 lieliem ekrāniem.
Noskatos puslaiku no Togo – D-Korejas spēles, un tālāk. Pēc maltītes Grieķu restorānā (paralēli otrais puslaiks) jāsāk lēnām meklēt autobusa pietura, lai varētu doties atpakaļ uz lidostu sagaidīt kolēģi.
**
Līdz pašam stadionam ar taksi nokļūt ir neiespējami, tāpēc pēdējo ceļa gabalu ejam kājām. Un tur jau viņš ir – Berlīnes Olimpiskais Stadions ar 72 000 ietilpību.
Lai tiktu iekšā pašā stadionā jāpārvar vairākas pārbaudes. Pirmajā pārbaudē man atņem ārkārtīgi bīstamo auksto ieroci – dezodorantu. Otrajā pārbaudē tiek ignorēts fakts, ka mana biļete ir uz meitenes vārda (un ir samaksāti 10€, lai varētu pierādīt pretējo). Un trešajā pārbaudē pārliecinās vai ejam uz pareizajām vietām, bet biļetes galu nenoplēš.
Dzīvajā esmu bijis tikai uz spēlēm Daugavas un Skonto stadionos. Tāpēc, kaut arī vietas nav ideālas, izjūtas ir vēl nebijušas. Kā vēlāk noskaidrojās, viss stadions ir izpirkts! Tiek pieteikts Ronaldinho un visu stadionu pārņem vētrainas ovācijas.
Vēl tikai valstu himnas un tad jau spēle var arī sākties!
Un arī pirmie vārti!
Kopumā jāsaka, ka futbola kvalitāte nebija no tām augstākajām (taisnība vien bija poļu faniem, kas dziedāja: Who the fuck is Ronaldinho?!), bet pārdzīvojums tomēr bija vienreizējs. Un pats galvenais, ka pa vidu visām problēmām ar projektu tomēr bija iespēja kaut uz vienu dienu atpūsties.
cambvgyd…
cambvgyd…