Īsti nezinu pat ar ko sākt. Tāpēc, priekš tiem, kas vēl nezin, sākšu ar pašu galveno faktu: kopš 6. Speptembra esmu Kuveitā. Esmu, protams, ir samērā stiepts jēdziens. Nē, neesmu pārdevis savu Rīgas dzīvokli (un negrasos to arī darīt), bet lielu daļu no ikdienā lietojamām mantām gan esmu paņēmis līdzi. Tomēr, tā kā man ir biznesa vīza (nevis pastāvīgā iedzīvotāja statuss), tad man Kuveitā vienā piegājienā nedrīkstu uzturēties ilgāk par vienu mēnesi (tīri teorētiski es varētu pēc mēneša, kas pavadīts te uz piecām minūtēm iegriesties Irākā un uzreiz doties atpakaļ; laikam šo variantu tomēr nemēģināšu).
Situācija darbā bija tāda, ka Polijas projekts de jure bija beidzies (kaut arī de facto ar polijas atraugām jācīnās ir vēljoprojām), un, sakarā ar Nosie merger, visi pārējie projekti ir iesaldēti, tāpēc mans priekšnieks nevarēja īsti izlemt ko likt man darīt – un nolēma nosūtīt mani kaut kur tālāk no acīm. Pricnipā, bija jau man iespēja pateikt kategorisku nē, bet tajā pašā laikā īsti nebija ne argumentu, ko likt pretī, ne (vēlāk) arī vēlēšanās viņus meklēt.
**
Nedaudz vispārējas informācijas par Kuveitu.
Valsts ir ļoti bagāta valsts, kuras galvenais ienākumu avots ir nafta (pirms naftas tika atrasta, Kuveit abija ļoti nabadzīga valsts). Tā ir viena no retajām valstīm, kurai nav pašai sava dzeramā ūdens dabīga avota – tas tiek vai nu importēts vai destilēts.
Cenas ir samērā augstas. Pirmkārt, jo lielu daļu “lēto” produktu (piemēram, kg kartupeļu maksā ~ 1 Ls) uz vietas nevar iegūt, un tie tiek importēti. Otrkārt, cenas ir vienkārši augstas. Ir protams arī pāris lēti produkti – kā pats nozīmīgākais jāmin benzīns – pielēju pilnu bāku mašīnai un samaksāju ~ 7 Ls). Ja ticam statistikai, tad Kuveita ir 20. dārgākā valsts un 76. dārgākā pilsēta pasaulē.
Kuveita is samērā strikta islāma valsts, un tajā ir aizliegts lietot (vai ievest) jebkādu alkoholu. Smēķēšana, savukārt, ir pilnīgi normāla un pieņemama jau pusaudžu vecumā.
Kad es tikko ierados Kuveitā, temperatūra pa dienu bija ap 47 grādiem – pilnīgi skaidrs, ka uz ielas uzturēties ir tuvu neiespējami. Bet, tā kā visās ēkās un automobiļos ir kondicionieri, karstumu tik ļoti pat nevar just.
Nemāku īsti spriest par visām Arābu valstīm (jo zinu, ka ne visur tas ir tā), bet šeit darba nedēļa sākas sestdienā un beidzas trešdienā – ceturtdiena un piektdiena ir brīvdienas.
**
Nedaudz par maniem apstākļiem.
Man ir savs dzīvoklis/viesnīcas numuriņš – grūti ir pateikt, kas tas īsti ir. Ir sava virtuve ar visu iekārtu, bet katru dienu nāk apkopēja aiz manis sakopt, kas nu ir vajadzīgs. Varu redzēt Arābu līci (mums labāk zināmu, kā Persijas līci) gan no sava balkona, gan no guļamistabas.
Nesen dabūju arī savu auto – Peugeot 307. Å…emot vērā, ka uz ielām ir pilns ar BMW, Mercedes, Audi, Porsche, un Ferrari – jāsaka, ka ļoti demokrātiska mašīna. Galvenā problēma – kad piespiežu gāzes pedāli nekas īpaši neizmainās. Bet pārvietoties var labi, un ņemot vērā Kuveitiešu braukšanas kultūru un prasmi – parasti visur visus apsteidzu.
Esmu arī kļuvis par vietējā sporta kluba biedru. Jāsaka, ka sākumā biju samērā skeptisk par to – nekar neesmu īpaši aizrāvies ar savu zālēm, bet nu vienu dien, kad galīgi nebija, ko darīt, nolēmu apskatīt – un vieta ir patiešām izcila. Moderna arhitektūra (marmors, stikls), laba apkalpošana, plašas iespējas (svaru zāle, baseins, pludmales volejbols, teniss, squash, privātā pludmale, pirtis, utt.). Esmu tagad biežs viesis. Vēl pie sportiskajām aktivitātēm noteikti ir jāpiemin futbols, ko tagad varu regulāri spēlēt ar vietējo komandu.
**
Nedaudz par iespaidiem.
Pirmais iespaids protams bija karstums. To nav iespējams pārspīlēt. Iznākot no lidostas (kaut kur ap 23:00) bija tāda sajūta it kā izietu cauri karstuma sienai – tanī brīdī bija ap 33 grādiem. Protams arī citi no ģeogrāfiskā stāvokļa atkarīgi fakti – rīti un vakari praktiski nav – ir tikai diena un nakts. Un protams, mēness ir nevis pa labi vai pa kreisi, bet gan uz augšu vai uz leju.
Ja man būtu jāraksturo Kuveita divos vārdos, es teiku – kontrastu zeme. Brīžiem šķiet, ka viņiem tiešām nav, kur likt naudu. Piemērus var atrast daudzus. Biroja tualetē pie izlietnēm visu laiku ir groziņš, kas ir pilns ar nelieliem kokvilnas dvielīšiem, kuros noslaucīt rokas. Katrai mazgāšanas reizei savs dvielītis (kas pēc tam tiek izmazgāts, ižžāvēts, varbūt pat izgludināts, rūpīgi salocīts, un nolikts atpakaļ). Kafiju Tev pagatavo un pienes klāt pie galda. Veikalos (visos) ir bariņš ar palīgie, kas preces saliek maisiņos un aiznes līdz mašīnai. Un tā tālāk, un tā joprojām.
Par mašīnām jau teicu. Mājas arī lielākā daļa ir ļoti krāšņas. Bet tajā pašā laikā mājas priekšā asfalts ir vienās bedrēs, un trotuārs ir vienkārši smilšu uzbērums. Liekas, ka neviens īsti nedomā par infrastruktūras sakopšanu.
Lielā bagātība, protams, atstāj iespaidu arī uz cilvēkiem. Nevar protams nevienu vainot, ka viņš ir piedzimis bagātā ģimenē. Bet nu nepatīk man stāsti par to, kā 16 gados dēls dīc vecākiem, ka grib mocīti (jo visiem viņa draugiem ir), un vecāki, bīdamies dēla dzīvības, nopērk viņam autovadītāja apliecību un džipu tā vietā (par ko dēls, protams, nav priecīgs). Vispār vecāki ļoti ilgi un daudz atbalsta savus bērnus finansiāli.
Daudz labāk esmu arī iepazinies ar atsevišķām arābu tautām (esmu ticies ar palestīnieti, ēģiptiešiem, libāņiem, kuveitiešiem, u.c.). Kad ziņoja, ka Izraēļi uzbrūk Libānai – man tas bija tikai uzbrukums vienai no daudzām tik līdzīgām arābu valstīm. Tagad zinu, ka Libāna ir slavena ar savu virtuvi (labākā un plašākā no arābu virtuvēm) un izklaides iespējām (Libāna un Emirāti līdz šim bija galvenie lidojumu mērķi).
**
Par pārējo kaut kad vēlāk.