Gribēju kaut ko uzrakstīt par pašreizējajiem piedzīvojumiem, bet atcerējos, ka ir palicis viens parāds. Un kā man mācīja, parāds nav brālis, lai ko tas arī nozīmētu. Tāpēc, piedāvāju saīsināto versiju par maniem piedzīvojumiem Ukrainā.
**
Pa ceļam uz ofisu novēroju divas parādības – šoferi brauc tik ātri cik iespējams (nospiests gāzes pedālis ir pēc noklusējuma, bremze tiek izmantota tikai tad, ja to spiež ārēji apstākļi), un mājas tiek celtas viena pie otras, cik nu var saspiest (purciems varētu būt arhitektūras piemineklis, salīdzinājumā ar Kijevas priekšpilsētas dzīvojamiem rajoniem).
**
Pēc pirmās darba dienas noslēguma izlēmām mājās doties ar metro. Tā kā interneta pieslēguma mājās nebija, laptopa somu atstāju darbā, līdzi paņemdams tikai ceļojuma somu un maku (pēc nelielas apsvēršanas, nolēmu, ka pase nebūs vajadzīga).
Metro bija patiešām iespaidīgs un kolorīts. Viens brauciens izmaksā aptuveni o.o5 LVL. Metro skaitās dziļākais eiropā – eskalatori ir garāki nekā Budapeštā, un apakšējie līmeņi ir patiešām dziļi zemē. Un pats galvenais – atšķirībā no citiem metro, ko esmu redzējis (un kuri ir vai nu ceci un netīri, vai jauni un sakopti), šis bija vecs un sakopts. Un elegants – nedaudz atgādināja Kino “Rīga” – meandri pie griestiem, rotājumi, skulptūras, utt.
Kad esam sasnieguši apakšu, tieši ir piebraucis mūsu metro. Steidzmies klāt, lai varētu iespraukties, jo pie durvīm jau ir izveidojies liels ļaužu mudžeklis un nav vietas. Kad durvis aizveras, sākas milzīga spiešanās – kas tiek argumentēta ar to, ka nākamā pieturā ir jākāpj ārā. Tā kā arī mums ir jākāpj ārā nākamajā pieturā – paliekam saspiesti pie durvīm (vēlāk ievēroju, ka dziļāk metro ir daudz vietas…). Pēkšņi sajūtu, ka kāds gramstās gar manas bikses kabatu. Uzreiz ieliku roku tajā iekšā – maks tur vēl ir. Pārējo ceļa daļu braucu ar roku kabatā un visu laiku domādams par to, lai jūtu, ka otrā kabatā vēl atrodas mobilais, jo otra roka aizņemta, lai noturētos burzmā (un soma ir pār plecu). Kārtīgi nopētu vīrieti, kurš gramstījās, bet nereaģēju, jo esmu taÄu parādījis, ka kontrolēju situāciju. Kolēģe, kas man stāv priekšā arī pēkšņi somu pārliek no muguras uz priekšu – arī kaut ko sajutusi.
Kad metro apstājas mūsu pieturā, atkal sākas milzīga grūstīšanās, lai tiktu ārā. Ievēroju, ka vīrietis tā vietā lai ietu tālāk paliek stāvēt, lai tiktu atpakaļ metro – pārbaudu kabatu – bet maka vairs nav. Atdodu somu kolēģēm un dodos atpakaļ uz metro – izdodas satvert vīrieti, kurš neizrāda absolūti nekādu pretestību, bet uz jautājumu, kur ir mans maks, atbild nevis ar “par kādu maku runā”, bet gan: “Nav man Tava maka, pārbaudi mani!” Saprotu, ka darbojies viņš nav viens un svešā valstī nezinot paražas un apstākļus neko īsti padarīt nevaru.
Pa ceļam uz dzīvokli noskaidrojas, ka atvērti ir arī visu somu priekšējie nodalījumi – paņemts nekas gan nav, jo nekā tur arī nav bijis. Esmu šokā, jo ja Latvijā vēl būtu varianti kaut ko atgūt (kā ir arī gadījies), tad te – svešā valstī – nu nekādi… Makā bija padaudz nauda, visi dokumenti, tiesības, Äeki, iekāpšanas kartes atgriezums, utt. Tā kā tiesības ir jādeaktivizē, lai nerastos vēl lielāki zaudējumi (īrētas mašīnas, utt.), noskaidroju, ka jāiet uz Ukrainas policiju. Pēc zvana vienam vietējam kolēģim, uzzinu, ka ir speciāla metro policija (milicija), kas varētu pat atdot dokumentus. Pēc puststundu ilgas sēdēšanas pie vietējā miliÄa, kuras laikā tiek izstāstīts viss – no kurienes esmu, kur palieku ukrainā, kādās pieturās varētu kāpt iekšā turpmāk, kad braucu prom, aprakstu arī zagli visos iespējamajos sīkumos, utt. milicis dodās pakaļ jaunam makam, kas ir atrasts (esot pat milzīga kartotēka, un vispār ir 99% iespējamība, ka maks atrodas pēc zādzības).
Jā, atpakaļ viņš nāk ar pilnām rokām – bet tajās ir tikai dokumenti, bez paša maka – saka – zagļiem maks arī paticis. Tā jau nu viņi būtu smuki nolikuši dokumentus Äupiņā… Vai nu maku pats paturēja, vai arī ir smuka sadarbība ar zagļiem (kas varētu izskaidrot sīko iztaujāšanu pēc tam, kad pasaku, ka varu zagli atpazīt.
Jebkurā gadījumā, kopš šī atgadījuma man bija paranoja uz visu Kijevu – katru cilvēku uzskatu par potenciālu zagli.
**
Kijeva ir izslavēta kā pilsēta ar smukākajām meitenēm – par ko arī nedaudz izcēlās strīds ar kolēģēm. Kaut arī kolēģes pašas nāk no Rīgas, viņas man apgalvoja, ka Kijevas meitenes ir smukākas par Rīdziniecēm – bet es nepiekritu. Nu nebija nekas tāds, kā Rīgā arī nebūtu. bet nu tas ir mans personīgais viedoklis.
**
Pašā centrālajā ielā, pašā karstākajā punkā ir “Double Coffee” – pilnīgi patriotisms pat uznāca!
**
Kopumā – Kijeva it kā patika, bet nu tālu no civilizācijas un Eiropas Savienības tur ir. Bet nav arī tā sliktākā vieta.