Visticamāk, ka bildes par Kuveitu ielikšu tikai tad, kad būšu šo vietu jau pametis. Un varbūt, ka pat ne tad:)
Jebkurā gadījumā, pāris lietas pa pēdējām dienām ir sakrājušās, un dīvainā kārtā ir parādījusies arī vēlme tikt no viņām vaļā.
**
Pāris dienas atpakaļ biju divos Italijas (dīvaini, pareizrakstības pārbaudītājs cenšas man iestāstīt, ka pareizi ir Itālija) vēstniecības rīkotos mākslas pasākumos. Termins mākslas pasākums Kuveitā kā tāds jau balansē uz oksimorona robežas (zini, tur ir tā barjera – uz tās var tīri labi balansēt). Jebkurā gadījumā, pirmajā vakarā bija trīs Italiešu mākslinieku darbu izstāde, kurā klavieres un saksofonu spēlēja divi Italiešu muzikanti. Vai nu tā bija lielā ļaužu drūzma, vai kas cits, bet pasākums man vienkārši patika, bet nelikās nekas īpašs.
Otrajā vakarā bija koncerts, kurā uzstājās šie paši mūziķi kopā ar 4 mūziķiem no Kuveitas, kas spēlēja arābu instrumentus (”kokli”, “balalaiku”, un “bundziņas” – nezinu kādi ir oriģinālie nosaukumi). Un jāsaka godīgi – tas bija viens no labākajiem koncertiem, ko biju dzirdējis pēdējā laikā. Ļoti patīkami pārsteidza arābu instrumenti, kā arī viens no gleznotājiem, kas koncertu pavadīja ar datorgleznojumiem.
Aizgājām mājās, un uzreiz uzliku Remember Shakti – Shringar – meditatīvu indiešu džezu – nedaudz līdzīgu koncertā dzirdētajam. Patīk man kaut kas tajā atmosfērā ļoti. Relaksācija, meditācija, masāža, tēja, saldumi. Pēc tam noskatījāmies Gattaca. Jauks vakars bija.
**
Tajā pašā dienā ārā bija pilns ar putekļiem un netīrumiem – tā te ir vienmēr pēc lietus. Netīrumi un putekļi visu laiku ir uz zemes sakaltuši, un kad lietus tos atmiekšķē, tad tie sāk, vēja nesti, ceļot pa pilsētu. Pāris cilvēki uz ielas pat bija uzvilkuši elpojamās maskas. Un es muļķis visu dienu un nakti turēju vaļā logu. Nākamā rītā pamanīju, ka galds zem mobilā ir tīrs, bet apkārt putekļains. Un tāda dīvaina garša mutē…
**
Sestdien izlasīju e-pastu no priekšnieka – NSN tagad oficiāli sāks darbību 1. Aprīlī. Un mūsu komandai ir tikšanās Minhenē Aprīļa vidū. Kas nozīmē, ka īsti nezinu, vai būšu atpakaļ Kuveitā Aprīlī. Vispār. Kaut kā nedaudz sāpīgi. Tieši tad, kad esmu atradis iemeslu palikt. Ar visu to, kas man te nepatīk, par vienu lietu man tomēr jāsaka paldies. Vienu mācību dzīvē esmu guvis. Bet nu nekad jau nevar zināt kā nākotne iegrozīsies. Ceru, ka tomēr vēl kādreiz satiksimies vai Eiropā, vai te, kas to lai zin.
Enshalla!