Sausā Virtualete

3 summers ago I had the opportunity to spend a wonderful week on a yacht sailing around the lakes of Mazury, Poland. Here are some pictures from the trip!

It has been a long time. Actually, an awfully long time, since I lived in Kuwait (more precisely – 2-and-a-half years). So it completely makes sense that I publish some pictures from Kuwait exactly now. Of course, I do not remember now everything in all the details, so the pictures are going to be rather random, and comments – short.

I stayed in a very nice apartment in Kuwait, that had the view across the Persian/Arabic (depends on whether you ask an Arab or an Iranian, officially it is Persian) Gulf.

Occasionally there were sandstorms. Nothing really dangerous (nobody really went anywhere by feet), you just need to remember to close the windows (I once forgot).

The Kuwait towers are considered the symbol of Kuwait.

This is an example of the cityscape that could be seen from my office window:

Guess what is that and why did I need it?

One of the most interesting places that I visited in Kuwait was Failaka – an island that is the Northern-most point of Kuwait, just next to Iraq. As I was told – it was the first place that Iraq invaded as part of the Gulf War, and when it happened – all the inhabitants left the island and fled to mainland Kuwait. The interesting fact is that after the invasion was over, nobody came back. So the island is in more or less the same state as it was during the invasion. To my knowledge, there are a couple of tourist locations (hotels, restaurants, museums, etc.), a couple of people that work there, and that is it. It was really interesting having a tour around the island – it felt very creepy, as if in some apocalyptic work of fiction. See for yourself!

One of the best things about Kuwait (and Middle East in general) was the food. One of my favourite places to visit was an Iranian kebab kitchen (you could not eat there, just go there and pick up some food to eat home). I’m still missing badly the taste of a fresh kebab with bread, hummus, fresh onions, and roca leaves.

Another thing that I’m missing is good sheesha (of course, I have my own, and it is also possible to get sheesha outside of Middle East, but there is something special about the atmosphere when you have a sheesha next to the sea after an extremely hot day).

Lastly just some random pictures:

The Koran:

Good friends, music, water pipe, grilled meat, nice view, ambience… What more do you need?

Now I do not have any more pretences not to publish here! My stuff arrived today, and with it – several things I have been waiting for! First, my camera. Second, the loudspeakers. Am working from home today, listening to loud music (let’s test the neighbours), and – well you also need some proof:)

Still have to unpack everything, still have to sort everything, but I do already feel much better!

This is the first working day evening in my new apartment (I felt it was important to start this post with a first!). What does it actually mean? I guess it has to be some milestones in the process of me settling in. I spent the first (almost) 2 weeks in a hotel, and moved to the apartment last Saturday. The apartment was of course empty. I slept in a tracksuit with a towel over my feet on just a mattress. So yesterday was IKEA time, which turned out to be a tiring experience. Still, late in the evening when I managed to peel of the last bar-code sticker of, I felt really good – the apartment was starting to feel really nice and cosy!

What else has happened with me? It definitely is much easier working with people in the same time zone and face-to-face. Finally, I have regained the rhythm and joy at work! I am having a football practice every week, and there is also a game every weekend. 11-a-side is much different to any football I have been used to, I still need to fully adapt. When I have fully settled in, I am also planning to learn some Chinese twice a week.

The apartment is 30 minutes with taxi from the office, but that is softened by probably the best view from a 26th floor in Beijing. So I will end with some pictures! (My camera together with my other stuff is still to arrive, so I only have mobile pictures…)

Living room front, living room window, living room back, work room window, bathroom mirror, night.

I am about to use some medicine, and I am not able to understand a thing that is written on it:)

As you might have guessed, I have successfully transported my body, along with quite a lot of my stuff (even more is still waiting for some bureaucracy to happen) to a place very far away. Good thing is – this has created in me an urge to start writing again! Bad thing is – my camera is still part of that stuff waiting for the bureaucracy. Anyway, I have my mobile camera as well. Spent yesterday in the Swedish housewife paradise, it was very tiresome, but in the evening once I managed to peel of the last bar code strip (all of the products had at least 2), the feeling was really nice!

Flight ticket to there. Check.
Visa. Check.
Most of the staff already packed and out of my apartment. Check.

Damn, I never thought this would actually happen. And it feels mighty strange.

Is not any more work in progress, but is already in the folder – done and successful. So now that my new passport has one more piece of paper glued in – what next? Well, basically I am planning to move for 1 year to the oldest city in the world. What that means – only time will tell!

Who would have thought?..

So I am sitting home in front of my laptop, listening to Boards of Canada and trying to work productively. Notice the oxymoron!

I guess seeing Paris just has to involve dying.

I have happened to become forgetful. And I have felt the bad taste of it already! Thankfully, it all ended well, and hopefully I learnt my lesson.

On one of my trips – this time it was from Warsaw to Copenhagen – I managed to forget my camera (the very same that most of the pictures on this site are made with) on the plane. In all irony – I realised it only as I had to board my flight from Copenhagen to Riga. Fortunately, the flight was delayed, so I could have a chat with the security of the airport – and got a reassurance that very often forgotten things in the Copenhagen airport actually find their rightful owners.

So I would now like to express my biggest gratitude to the honest people working in the Copenhagen airport police, as a couple of days ago I finally received a package – with my camera inside. It took some time, and the bureaucracy was a bit tedious (they did not accept money transfer, payment with a credit card, or any other civilised way – only a physical cheque (!!!) had to be sent to Denmark), but in the end – I am a happy puppy now (although I said it right here, it does not give you the authority to use this phrase against me when I am in a different mood).

I just wonder what would have happened if it was not Copenhagen airport, but let’s say Kiev? Or even Riga for that matter!

Be careful when leaving the plane! Check for your belongings! UPD: And if you just cannot resist leaving something valuable on the plane – just do it in Copenhagen!

There have been times when I travelled once a week. Then there were times when I travelled once a month. Then there was this very short time that I managed to spend home. Now is the time when I travel twice a week.

I find is very strange (if not alarming) to find my suitcase covered with dust. Anyway, the packing has begun!

Kuwait, Kuwait, so good they named it twice. Looks like I will be back for my last visit as part of the old project from September 24 till October 5!

I just had an epiphany (gee, how I wanted to use this word already for some time! I was once debating about what is the correct word to use in English in such a case, and this was the funniest choice)! Whenever I want to finally write something here from my backlog of ideas and photos, the sheer amount of it just puts me away from starting! But the only tendency of the backlog is to grow; thus, if I do not change the attitude, I will never write here anything any more. Never! EVER!

(Now that is a freakish thought, don’t you agree? I know your knees are trembling.)

Thus, the epiphany is that I should just start with the most recent events (which are stored in my memory in a much better state), instead of waiting for inspiration to write the old stuff (which I hope I will eventually do. Ha-ha!).

(Did you also notice that I am writing in English? It must be this funny hope I have, that somebody is actually reading this! Just for the sake of mentioning it – there is a piece I started about Sri Lanka on my desktop which is in Latvian, so I assume that when I will finish it (I have finally the pictures from the trip) – it will be in Latvian.)

**

One of the first things that I did after returning to Latvia was celebrating the midsummer. (For those of you not knowing what I am talking about, here’s a hint.) I have travelled around Latvia quite a bit, but mostly in the Ventspils region (North-West) and Valmiera region (North-East). Hence, I was very happy to accept the offer to go to a place near Daugavpils (South-East) – a camp-site next to the Kalupe Lake:

The first thing that greeted me there was the local dog named rock’n'roll – always enthusiastic, always running, and always jealous for the attention when the other dogs arrived:

Just today I realised that if I ever have a dog or a cat I will call it drum’n'bass!

What really struck me straight away was the ambiance of the place! It was so peaceful, yet promised interesting sports activities the next day (beach volleyball, football, basketball, polo, badminton, etc.). It was so clean and tidy, yet not posh. It had all the aspects of civilisation that you need, yet was so close to the nature itself!

We even had live music at some point!

I knew that soon enough more people will arrive, and the usual razzle of midsummer will begin – with drinking beer, eating cheese, singing songs, or just sitting next to the fireplace and enjoying the moment. But I still wanted to catch a bit of the tranquillity of the moment!

I still need to learn how to make my camera do nice portraits, so more pictures of nature this time!

**

Just a short note – please, do not view this site using Internet Explorer, the sizes of images distorts the code with that browser. This site needs to be viewed using Mozilla Firefox. Don’ t have it yet? Here, take it! It’s free!

Hmm, as strange as it is, this might be the best time when to start writing in English. As this is also most probably my last evening in Kuwait. I feel so strange at the moment that you have to excuse me for this post, as it will be far less structured than I usually want my posts to be. Honestly, I do not even know precisely what I want to say now. Just that I feel strange.

This has emotionally been a hell of a year (and my expectations is that what I have in front of me will also be a hell of something, just professionally). I have met several very interesting people, and am happy that the number of people whom I truly consider real friends has expanded a bit. You really mean a lot to me!

On a personal level, I have learnt a couple of really valuable lessons, which have made me re-evaluate several things in my life. On the other hand, I have also understood that there are certain things about me that will most probably never change. But well, that’s what makes me what I am, in the end.

Going into the tedious practical details, through 2 SMSs and a call, it turned out that I am very needed in Europe, more precisely – in Munich. So in contrary to my previous plans to spend the next month and a half lazily having a vacation in Riga, chilling in Kuwait, and then having a vacation in Poland, I will most probably have to substitute the Kuwait part with work in Munich.

If I look at the situation rationally – all is fine, because I had already prepared myself in my mind for the trip back. The only thing that I do not like is that given the change in date, I have a feeling of somewhat unfinished business. I will not be able to say good-bye to all the people I would have liked to. And also, there are some people that I met in the wrong time of my life:) But I guess, that is life, and I will just have to keep on living!

Visticamāk, ka bildes par Kuveitu ielikšu tikai tad, kad būšu šo vietu jau pametis. Un varbūt, ka pat ne tad:)

Jebkurā gadījumā, pāris lietas pa pēdējām dienām ir sakrājušās, un dīvainā kārtā ir parādījusies arī vēlme tikt no viņām vaļā.

**

Pāris dienas atpakaļ biju divos Italijas (dīvaini, pareizrakstības pārbaudītājs cenšas man iestāstīt, ka pareizi ir Itālija) vēstniecības rīkotos mākslas pasākumos. Termins mākslas pasākums Kuveitā kā tāds jau balansē uz oksimorona robežas (zini, tur ir tā barjera – uz tās var tīri labi balansēt). Jebkurā gadījumā, pirmajā vakarā bija trīs Italiešu mākslinieku darbu izstāde, kurā klavieres un saksofonu spēlēja divi Italiešu muzikanti. Vai nu tā bija lielā ļaužu drūzma, vai kas cits, bet pasākums man vienkārši patika, bet nelikās nekas īpašs.

Otrajā vakarā bija koncerts, kurā uzstājās šie paši mūziķi kopā ar 4 mūziķiem no Kuveitas, kas spēlēja arābu instrumentus (”kokli”, “balalaiku”, un “bundziņas” – nezinu kādi ir oriģinālie nosaukumi). Un jāsaka godīgi – tas bija viens no labākajiem koncertiem, ko biju dzirdējis pēdējā laikā. Ļoti patīkami pārsteidza arābu instrumenti, kā arī viens no gleznotājiem, kas koncertu pavadīja ar datorgleznojumiem.

Aizgājām mājās, un uzreiz uzliku Remember Shakti – Shringar – meditatīvu indiešu džezu – nedaudz līdzīgu koncertā dzirdētajam. Patīk man kaut kas tajā atmosfērā ļoti. Relaksācija, meditācija, masāža, tēja, saldumi. Pēc tam noskatījāmies Gattaca. Jauks vakars bija.

**

Tajā pašā dienā ārā bija pilns ar putekļiem un netīrumiem – tā te ir vienmēr pēc lietus. Netīrumi un putekļi visu laiku ir uz zemes sakaltuši, un kad lietus tos atmiekšķē, tad tie sāk, vēja nesti, ceļot pa pilsētu. Pāris cilvēki uz ielas pat bija uzvilkuši elpojamās maskas. Un es muļķis visu dienu un nakti turēju vaļā logu. Nākamā rītā pamanīju, ka galds zem mobilā ir tīrs, bet apkārt putekļains. Un tāda dīvaina garša mutē…

**

Sestdien izlasīju e-pastu no priekšnieka – NSN tagad oficiāli sāks darbību 1. Aprīlī. Un mūsu komandai ir tikšanās Minhenē Aprīļa vidū. Kas nozīmē, ka īsti nezinu, vai būšu atpakaļ Kuveitā Aprīlī. Vispār. Kaut kā nedaudz sāpīgi. Tieši tad, kad esmu atradis iemeslu palikt. Ar visu to, kas man te nepatīk, par vienu lietu man tomēr jāsaka paldies. Vienu mācību dzīvē esmu guvis. Bet nu nekad jau nevar zināt kā nākotne iegrozīsies. Ceru, ka tomēr vēl kādreiz satiksimies vai Eiropā, vai te, kas to lai zin.

Enshalla!

Mana bagāža ir nezināmā vietā kaut kur starp Rīgu un Kuveitu. Visticamāk Amsterdamā. Neviens precīzi gan nezin. Bet es toties esmu par 80 LVL bagātāks. Bet bez bagāžas. Cerams, ka tikai pagaidām.

Latvijas Avīze / 2007-01-06 / Mūsējie ārzemēs
Vai arī, 21 lappuse, Viens starp Arābiem

Å odien Kuveitā bija atvasara. Sēdēju T-kreklā, skatījos uz jūru un sauli, ēdu sviestmaizi un dzēru apelsīnu sulu. Decembris saucas…

Å odie tāda dīvaina diena – no rīta pirmo reizi redzēju, ka Kuveitā var būt arī apmācies. Parasti, kad skaitās, ka ir mākoņi, pēc mūsu standartiem vairāk izskatās it kā būtu vienkārši migla debesīs – tālu redczēt nevar, bet mākoņus saskatīt arī nesanāk – tā it kā saulei priekšā kāds plīvurs. Bet šodien gan bija krietni tumši gubu mākoņi un spēcīgs vējš. Vakarā braucot no darba pat dažas piles uz loga uzkrita! Tas laikam te skaitās lietus.

**

Pēc darba iegriezos sporta klubā apmeklēt trenažieru zāli. Tuvojos jau programmas beigām (drīz bija jātaisās ciet), kad viens treneris nolēma nedaudz palīdzēt – un iziet ātro slodzes kursu bicepsiem. Tagad rokas kā makaroni… Bet liels paldies viņam, gandarījums baigais!

**

Å odien mums visvairāk stāsta
Lietus lāses pieskāriens…

Īsti nezinu pat ar ko sākt. Tāpēc, priekš tiem, kas vēl nezin, sākšu ar pašu galveno faktu: kopš 6. Speptembra esmu Kuveitā. Esmu, protams, ir samērā stiepts jēdziens. Nē, neesmu pārdevis savu Rīgas dzīvokli (un negrasos to arī darīt), bet lielu daļu no ikdienā lietojamām mantām gan esmu paņēmis līdzi. Tomēr, tā kā man ir biznesa vīza (nevis pastāvīgā iedzīvotāja statuss), tad man Kuveitā vienā piegājienā nedrīkstu uzturēties ilgāk par vienu mēnesi (tīri teorētiski es varētu pēc mēneša, kas pavadīts te uz piecām minūtēm iegriesties Irākā un uzreiz doties atpakaļ; laikam šo variantu tomēr nemēģināšu).

Situācija darbā bija tāda, ka Polijas projekts de jure bija beidzies (kaut arī de facto ar polijas atraugām jācīnās ir vēljoprojām), un, sakarā ar Nosie merger, visi pārējie projekti ir iesaldēti, tāpēc mans priekšnieks nevarēja īsti izlemt ko likt man darīt – un nolēma nosūtīt mani kaut kur tālāk no acīm. Pricnipā, bija jau man iespēja pateikt kategorisku nē, bet tajā pašā laikā īsti nebija ne argumentu, ko likt pretī, ne (vēlāk) arī vēlēšanās viņus meklēt.

**

Nedaudz vispārējas informācijas par Kuveitu.

Valsts ir ļoti bagāta valsts, kuras galvenais ienākumu avots ir nafta (pirms naftas tika atrasta, Kuveit abija ļoti nabadzīga valsts). Tā ir viena no retajām valstīm, kurai nav pašai sava dzeramā ūdens dabīga avota – tas tiek vai nu importēts vai destilēts.

Cenas ir samērā augstas. Pirmkārt, jo lielu daļu “lēto” produktu (piemēram, kg kartupeļu maksā ~ 1 Ls) uz vietas nevar iegūt, un tie tiek importēti. Otrkārt, cenas ir vienkārši augstas. Ir protams arī pāris lēti produkti – kā pats nozīmīgākais jāmin benzīns – pielēju pilnu bāku mašīnai un samaksāju ~ 7 Ls). Ja ticam statistikai, tad Kuveita ir 20. dārgākā valsts un 76. dārgākā pilsēta pasaulē.

Kuveita is samērā strikta islāma valsts, un tajā ir aizliegts lietot (vai ievest) jebkādu alkoholu. Smēķēšana, savukārt, ir pilnīgi normāla un pieņemama jau pusaudžu vecumā.

Kad es tikko ierados Kuveitā, temperatūra pa dienu bija ap 47 grādiem – pilnīgi skaidrs, ka uz ielas uzturēties ir tuvu neiespējami. Bet, tā kā visās ēkās un automobiļos ir kondicionieri, karstumu tik ļoti pat nevar just.

Nemāku īsti spriest par visām Arābu valstīm (jo zinu, ka ne visur tas ir tā), bet šeit darba nedēļa sākas sestdienā un beidzas trešdienā – ceturtdiena un piektdiena ir brīvdienas.

**

Nedaudz par maniem apstākļiem.

Man ir savs dzīvoklis/viesnīcas numuriņš – grūti ir pateikt, kas tas īsti ir. Ir sava virtuve ar visu iekārtu, bet katru dienu nāk apkopēja aiz manis sakopt, kas nu ir vajadzīgs. Varu redzēt Arābu līci (mums labāk zināmu, kā Persijas līci) gan no sava balkona, gan no guļamistabas.

Nesen dabūju arī savu auto – Peugeot 307. Å…emot vērā, ka uz ielām ir pilns ar BMW, Mercedes, Audi, Porsche, un Ferrari – jāsaka, ka ļoti demokrātiska mašīna. Galvenā problēma – kad piespiežu gāzes pedāli nekas īpaši neizmainās. Bet pārvietoties var labi, un ņemot vērā Kuveitiešu braukšanas kultūru un prasmi – parasti visur visus apsteidzu.

Esmu arī kļuvis par vietējā sporta kluba biedru. Jāsaka, ka sākumā biju samērā skeptisk par to – nekar neesmu īpaši aizrāvies ar savu zālēm, bet nu vienu dien, kad galīgi nebija, ko darīt, nolēmu apskatīt – un vieta ir patiešām izcila. Moderna arhitektūra (marmors, stikls), laba apkalpošana, plašas iespējas (svaru zāle, baseins, pludmales volejbols, teniss, squash, privātā pludmale, pirtis, utt.). Esmu tagad biežs viesis. Vēl pie sportiskajām aktivitātēm noteikti ir jāpiemin futbols, ko tagad varu regulāri spēlēt ar vietējo komandu.

**

Nedaudz par iespaidiem.

Pirmais iespaids protams bija karstums. To nav iespējams pārspīlēt. Iznākot no lidostas (kaut kur ap 23:00) bija tāda sajūta it kā izietu cauri karstuma sienai – tanī brīdī bija ap 33 grādiem. Protams arī citi no ģeogrāfiskā stāvokļa atkarīgi fakti – rīti un vakari praktiski nav – ir tikai diena un nakts. Un protams, mēness ir nevis pa labi vai pa kreisi, bet gan uz augšu vai uz leju.

Ja man būtu jāraksturo Kuveita divos vārdos, es teiku – kontrastu zeme. Brīžiem šķiet, ka viņiem tiešām nav, kur likt naudu. Piemērus var atrast daudzus. Biroja tualetē pie izlietnēm visu laiku ir groziņš, kas ir pilns ar nelieliem kokvilnas dvielīšiem, kuros noslaucīt rokas. Katrai mazgāšanas reizei savs dvielītis (kas pēc tam tiek izmazgāts, ižžāvēts, varbūt pat izgludināts, rūpīgi salocīts, un nolikts atpakaļ). Kafiju Tev pagatavo un pienes klāt pie galda. Veikalos (visos) ir bariņš ar palīgie, kas preces saliek maisiņos un aiznes līdz mašīnai. Un tā tālāk, un tā joprojām.

Par mašīnām jau teicu. Mājas arī lielākā daļa ir ļoti krāšņas. Bet tajā pašā laikā mājas priekšā asfalts ir vienās bedrēs, un trotuārs ir vienkārši smilšu uzbērums. Liekas, ka neviens īsti nedomā par infrastruktūras sakopšanu.

Lielā bagātība, protams, atstāj iespaidu arī uz cilvēkiem. Nevar protams nevienu vainot, ka viņš ir piedzimis bagātā ģimenē. Bet nu nepatīk man stāsti par to, kā 16 gados dēls dīc vecākiem, ka grib mocīti (jo visiem viņa draugiem ir), un vecāki, bīdamies dēla dzīvības, nopērk viņam autovadītāja apliecību un džipu tā vietā (par ko dēls, protams, nav priecīgs). Vispār vecāki ļoti ilgi un daudz atbalsta savus bērnus finansiāli.

Daudz labāk esmu arī iepazinies ar atsevišķām arābu tautām (esmu ticies ar palestīnieti, ēģiptiešiem, libāņiem, kuveitiešiem, u.c.). Kad ziņoja, ka Izraēļi uzbrūk Libānai – man tas bija tikai uzbrukums vienai no daudzām tik līdzīgām arābu valstīm. Tagad zinu, ka Libāna ir slavena ar savu virtuvi (labākā un plašākā no arābu virtuvēm) un izklaides iespējām (Libāna un Emirāti līdz šim bija galvenie lidojumu mērķi).

**

Par pārējo kaut kad vēlāk.

Gribēju kaut ko uzrakstīt par pašreizējajiem piedzīvojumiem, bet atcerējos, ka ir palicis viens parāds. Un kā man mācīja, parāds nav brālis, lai ko tas arī nozīmētu. Tāpēc, piedāvāju saīsināto versiju par maniem piedzīvojumiem Ukrainā.

**

Pa ceļam uz ofisu novēroju divas parādības – šoferi brauc tik ātri cik iespējams (nospiests gāzes pedālis ir pēc noklusējuma, bremze tiek izmantota tikai tad, ja to spiež ārēji apstākļi), un mājas tiek celtas viena pie otras, cik nu var saspiest (purciems varētu būt arhitektūras piemineklis, salīdzinājumā ar Kijevas priekšpilsētas dzīvojamiem rajoniem).

**

Pēc pirmās darba dienas noslēguma izlēmām mājās doties ar metro. Tā kā interneta pieslēguma mājās nebija, laptopa somu atstāju darbā, līdzi paņemdams tikai ceļojuma somu un maku (pēc nelielas apsvēršanas, nolēmu, ka pase nebūs vajadzīga).

Metro bija patiešām iespaidīgs un kolorīts. Viens brauciens izmaksā aptuveni o.o5 LVL. Metro skaitās dziļākais eiropā – eskalatori ir garāki nekā Budapeštā, un apakšējie līmeņi ir patiešām dziļi zemē. Un pats galvenais – atšķirībā no citiem metro, ko esmu redzējis (un kuri ir vai nu ceci un netīri, vai jauni un sakopti), šis bija vecs un sakopts. Un elegants – nedaudz atgādināja Kino “Rīga” – meandri pie griestiem, rotājumi, skulptūras, utt.

Kad esam sasnieguši apakšu, tieši ir piebraucis mūsu metro. Steidzmies klāt, lai varētu iespraukties, jo pie durvīm jau ir izveidojies liels ļaužu mudžeklis un nav vietas. Kad durvis aizveras, sākas milzīga spiešanās – kas tiek argumentēta ar to, ka nākamā pieturā ir jākāpj ārā. Tā kā arī mums ir jākāpj ārā nākamajā pieturā – paliekam saspiesti pie durvīm (vēlāk ievēroju, ka dziļāk metro ir daudz vietas…). Pēkšņi sajūtu, ka kāds gramstās gar manas bikses kabatu. Uzreiz ieliku roku tajā iekšā – maks tur vēl ir. Pārējo ceļa daļu braucu ar roku kabatā un visu laiku domādams par to, lai jūtu, ka otrā kabatā vēl atrodas mobilais, jo otra roka aizņemta, lai noturētos burzmā (un soma ir pār plecu). Kārtīgi nopētu vīrieti, kurš gramstījās, bet nereaģēju, jo esmu taču parādījis, ka kontrolēju situāciju. Kolēģe, kas man stāv priekšā arī pēkšņi somu pārliek no muguras uz priekšu – arī kaut ko sajutusi.

Kad metro apstājas mūsu pieturā, atkal sākas milzīga grūstīšanās, lai tiktu ārā. Ievēroju, ka vīrietis tā vietā lai ietu tālāk paliek stāvēt, lai tiktu atpakaļ metro – pārbaudu kabatu – bet maka vairs nav. Atdodu somu kolēģēm un dodos atpakaļ uz metro – izdodas satvert vīrieti, kurš neizrāda absolūti nekādu pretestību, bet uz jautājumu, kur ir mans maks, atbild nevis ar “par kādu maku runā”, bet gan: “Nav man Tava maka, pārbaudi mani!” Saprotu, ka darbojies viņš nav viens un svešā valstī nezinot paražas un apstākļus neko īsti padarīt nevaru.

Pa ceļam uz dzīvokli noskaidrojas, ka atvērti ir arī visu somu priekšējie nodalījumi – paņemts nekas gan nav, jo nekā tur arī nav bijis. Esmu šokā, jo ja Latvijā vēl būtu varianti kaut ko atgūt (kā ir arī gadījies), tad te – svešā valstī – nu nekādi… Makā bija padaudz nauda, visi dokumenti, tiesības, čeki, iekāpšanas kartes atgriezums, utt. Tā kā tiesības ir jādeaktivizē, lai nerastos vēl lielāki zaudējumi (īrētas mašīnas, utt.), noskaidroju, ka jāiet uz Ukrainas policiju. Pēc zvana vienam vietējam kolēģim, uzzinu, ka ir speciāla metro policija (milicija), kas varētu pat atdot dokumentus. Pēc puststundu ilgas sēdēšanas pie vietējā miliča, kuras laikā tiek izstāstīts viss – no kurienes esmu, kur palieku ukrainā, kādās pieturās varētu kāpt iekšā turpmāk, kad braucu prom, aprakstu arī zagli visos iespējamajos sīkumos, utt. milicis dodās pakaļ jaunam makam, kas ir atrasts (esot pat milzīga kartotēka, un vispār ir 99% iespējamība, ka maks atrodas pēc zādzības).

Jā, atpakaļ viņš nāk ar pilnām rokām – bet tajās ir tikai dokumenti, bez paša maka – saka – zagļiem maks arī paticis. Tā jau nu viņi būtu smuki nolikuši dokumentus čupiņā… Vai nu maku pats paturēja, vai arī ir smuka sadarbība ar zagļiem (kas varētu izskaidrot sīko iztaujāšanu pēc tam, kad pasaku, ka varu zagli atpazīt.

Jebkurā gadījumā, kopš šī atgadījuma man bija paranoja uz visu Kijevu – katru cilvēku uzskatu par potenciālu zagli.

**

Kijeva ir izslavēta kā pilsēta ar smukākajām meitenēm – par ko arī nedaudz izcēlās strīds ar kolēģēm. Kaut arī kolēģes pašas nāk no Rīgas, viņas man apgalvoja, ka Kijevas meitenes ir smukākas par Rīdziniecēm – bet es nepiekritu. Nu nebija nekas tāds, kā Rīgā arī nebūtu. bet nu tas ir mans personīgais viedoklis.

**

Pašā centrālajā ielā, pašā karstākajā punkā ir “Double Coffee” – pilnīgi patriotisms pat uznāca!

**

Kopumā – Kijeva it kā patika, bet nu tālu no civilizācijas un Eiropas Savienības tur ir. Bet nav arī tā sliktākā vieta.

Brīnumainā kārtā un samērā neparedzēti pa vidu projektam (skatīt: Neliela sevis žēlošana) man viens kolēģis piedāvāja apciemot sevi Berlīnē – apskatīties viņa jauno māju un Brazīlijas – Horvātijas spēli Berlīnes stadionā. Bez liekas domāšanas piekritu, un atlika tikai pārliecināt par šo lielisko domu tikai savu priekšnieku un projekta vadītāju!

Biļete gan bija uz kolēģa meitas vārda, bet pusstundas laikā un samaksājot 10€ tā tika oficiāli pārreģistrēta uz manu vārdu.

Tā kā spēle bija otrdienā, bet pirmdienā man noteikti bija jābūt Varšavā, un trešdienā man atkal Varšavā bija jāvada treniņš – ceļojuma kārtošana arī nebija tā vieglākā. Kopumā tonedēļ veicu 5 lidojumus un pa naktīm daudz gulēt nesanāca (Rīga – Varšava, Varšava – Rīga, Rīga – Berlīne, Berlīne – Varšava, Varšava – Rīga). Tomēr bija tā vērts!

Tā kā pats kolēģis Berlīnē ieradās tikai spēles dienas vakarā, tad man bija iespēja veselu dienu pavadīt Berlīnē pašam. Un jāsaka – pilsēta patīkami pārsteidza – gan pati par sevi, gan arī ar tur valdošo futbola un draudzības atmosfēru (tiešām jāpiekrīt, ka Vācieši čempionātu, ja neskaita biļešu iegādes procesu, noorganizēja gods godam!).

No lidostas ar autobusu nokļuvu centrā, bet tālāk nolēmu iet ar kājām (pētot lidostā iegūto karti). Pēc pagaras pastaigas ieturēju brokastis, un tad jau atkal varēja doties ceļā – mērķis – Fan Mile pie Brandenburgas vārtiem.

Pa ceļam varēja baudīt silto laiku un zaļo pilsētu – bieži vien likās, ka dzīvojamie rajoni un parki ir apvienoti – visur pilns ar kokiem, krūmiem, apstādījumiem!

Interesanti bija arī vērot kā Rietumerlīnes modernisms mijās ar Austrumberlīnes senatnību (vispārinājums, protams)

Cilvēki visā pilsētā bija smaidīgi, draudzīgi. Brazīlijas un Horvātijas fani mierīgi fotogrāfējās kopā, visur bija karogi, krekli, taures, nacionālo krāsu krūšturi, utt. Glābiņš no svelmes tika meklēts pie strūklakām, parkos. Un tad, pēc pāris stundu ilgas pastaigas, beidzot sasniedzu arī Fan Mile – apmēram kilometru garu aleju (precīzu garumu nezinu, laikam pārspīlēju), kas pilnībā veltīta futbola faniem (un protams komersantiem).

**

Padomāts ir par visu – ir iespēja spēlēt pludmales volejbolu, lēkāt ar gumijām, taisīt smilšu skulptūras, ēst, dzert, dziedāt, un, pats galvenais, skatīties spēles uz 10 lieliem ekrāniem.

Noskatos puslaiku no Togo – D-Korejas spēles, un tālāk. Pēc maltītes Grieķu restorānā (paralēli otrais puslaiks) jāsāk lēnām meklēt autobusa pietura, lai varētu doties atpakaļ uz lidostu sagaidīt kolēģi.

**

Līdz pašam stadionam ar taksi nokļūt ir neiespējami, tāpēc pēdējo ceļa gabalu ejam kājām. Un tur jau viņš ir – Berlīnes Olimpiskais Stadions ar 72 000 ietilpību.

Lai tiktu iekšā pašā stadionā jāpārvar vairākas pārbaudes. Pirmajā pārbaudē man atņem ārkārtīgi bīstamo auksto ieroci – dezodorantu. Otrajā pārbaudē tiek ignorēts fakts, ka mana biļete ir uz meitenes vārda (un ir samaksāti 10€, lai varētu pierādīt pretējo). Un trešajā pārbaudē pārliecinās vai ejam uz pareizajām vietām, bet biļetes galu nenoplēš.

Dzīvajā esmu bijis tikai uz spēlēm Daugavas un Skonto stadionos. Tāpēc, kaut arī vietas nav ideālas, izjūtas ir vēl nebijušas. Kā vēlāk noskaidrojās, viss stadions ir izpirkts! Tiek pieteikts Ronaldinho un visu stadionu pārņem vētrainas ovācijas.

Vēl tikai valstu himnas un tad jau spēle var arī sākties!

Un arī pirmie vārti!

Kopumā jāsaka, ka futbola kvalitāte nebija no tām augstākajām (taisnība vien bija poļu faniem, kas dziedāja: Who the fuck is Ronaldinho?!), bet pārdzīvojums tomēr bija vienreizējs. Un pats galvenais, ka pa vidu visām problēmām ar projektu tomēr bija iespēja kaut uz vienu dienu atpūsties.

Pārējās bildes:
Pilsēta: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9

Fani: 1, 2, 3, 4, 5, 6

Stadions: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 5, 6

Redz kā. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem nebraucu uz Varšavu, un uzreiz gribas kaut ko uzrakstīt! Dīvaini…

Jebkurā gadījumā, esmu ceļā uz Atēnām, kur būs trīs dienu treniņš – tātad varēs nedaudz atvilkt elpu. Reiss ir kaut kāds dīvains – kā rezultātā tagad līdz 22:00 vakarā (GMT +2) sēdēšu Prāgas Business Lounge.

Izmantojot pēkšņi radušos brīvo laiku, esmu nolēmis sakārtot bildes no Berlīnes un Varšavas, tā, ka drīzumā kaut kas varētu arī interesantāks te parādīties. Cheers!

Pirmdien es pametu biroju pēc 1:oo AM.
Otrdien es pametu biroju pēc 3:22 AM.
Tomēr es biju priecīgs, jo kaut arī biju smagi strādājis – bija rezultāts – es biju izveidojis lielāko kontraktu firmas vēsturē iekš SAP.

Trešdien ierodos birojā mazliet vēlāk (vajadzīgas tomēr 5 h miega), ir mazas kļūdiņas kontraktā – izlaboju. Sākās projekta controlled start – esmu priecīgs, ka viss beidzot (stress vairāk vai mazāk no Februāra) būs beidzies. Un tad noskaidrojas, ka cilvēks, kas deva input kontraktam īsti labi nezināja kā darīt savu darbu (negribēja strādāt), un kontraktu varēja izdzēst.

Biju tiešām uz sabrukuma robežas. Knapi turējos. Un nevis īsti fiziska (kaut arī tāds bija), bet psiholoģiska. 19:00 beidzot tiku līdz viesnīcai, bet aizmigt spēju tikai 23:00.

Tikai tagad lēnām atgriežās normāla apziņa.