Sausā Virtualete

Beidzot arī man kādreiz nu ir aizkavējusies bagāža. Beidzot… Nolāpītā Somijas izlase ar visu savu bronzu…

Pats to nebiju ievērojis (jo šāda satura un kvalitātes lapas apmeklēt ir zem mana goda), bet neesmu te sen neko ierakstījis. Un tad es tā padomāju – kāpēc? Tāpēc, ka īsti nav arī neko rakstīt. Lielāko daļu laika pavadu Helsinkos un Varšavā, un jāsaka, ka tās nav manā sapņu vietu sarakstā.

Ja padomā vēl (un dažkārt man uznāk šis niķis), tad Varšava varētu būt pat viena no man nīstākajām vietām (pieņemsim, ka pašlaik esmu nelielā afekta stāvoklī, bet katrā afekta stāvoklī (tāpat kā vienkārši stāvoklī) jau, kā saka, slēpjas daļa patiesības!). Ir jau pāris smukas vietas pilsētā, ir specifiska arhitektūra (atrodi atšķirību: 1 un 2), ir viena no labākajām viesnīcām kādā jebkad esmu bijis. Bet tie visi ir izņēmumi.

Vienmēr jau var visu izskaidrot ar īpašu vēsturi, mentalitāti, bet tā vai tā, kopumā man poļi nepatīk. Jau sākot ar ielidošanu un lidostu (pilnīga miskaste) var redzēt, ka viņiem nepatīk strādāt. Ne tikai nepatīk – viņi pat cenšās strādāt cik vien slikti iespējams! Kaut arī pie pasu kontroles ir liela rinda, kaut arī visi mēs esam Eiropas Savienībā, tā vai tā viņš lēnām un ar acīmredzamu nepatiku lēnām šķirstīs katru pasi un aplūkos kā esmu uzlikt un noņemts no militārās uzskaites vairākas reizes. Kad bagāžas josta ir sākusi kustēties, līdz pirmajai somai tāpat jāgaida pusminūte, un kad tā parādās, tad nākamā atkal ilgi kavējas. Var pilnīgi iztēloties kā pašapmierinātie krāvēji dīki pļāpā un ik pa brīdim uzmet pa somai uz jostas.

Kur tik gūt sev kādu labumu, kur tik izbraukt neko nedarot!

Tāpēc arī mani Varšava īpaši neiedvesmo sevi aprakstīt! Lielākoties esmu vai nu birojā vai nu viesnīcā. Pozitīvi ir tas, ka viesnīcā vienmēr var redzēt ÄŒempionu Līgu, un protams – Arenal turpina uzvarēt!

Tā, ka redzēsim, kas būs nākamā pieturas vieta, bet tagad uz kādu laiku paklusēšu.

Eventually, Michael, the archangel found him, resting on the seventh day. He inquired of God, “Where have you been?”

God sighed a deep sigh of satisfaction and proudly pointed downwards through the clouds, “Look, Michael, look what I’ve made”. Archangel Michael looked puzzled and said, “What is it?”

It’s a planet,” replied God, “and I’ve put Life on it. I’m going to call it Earth and it’s going to be a great place of balance.”

“Balance?”, inquired Michael, still confused.

God explained, pointing to different parts of earth, “For example, northern Europe will be a place of great opportunity and wealth while southern Europe is going to be poor; the Middle East over there will be a hot spot. Over there I’ve placed a continent of white people and over there is a continent of black people,” God continued, pointing to different countries. “This one will be extremely hot and arid while this one will be very cold and covered in ice.”

The Archangel, impressed by God’s work, then pointed to a large landmass and said, “What’s that one?”

“Ah,” said God. “That’s Finland, the most glorious place on earth. There are beautiful lakes, rivers, sunsets, and rolling hills. The people from Finland are going to be modest, intelligent, and humorous and they are going to be found traveling the world. They will be extremely sociable, hardworking, and high-achieving, and they will be known throughout the world as diplomats and carriers of peace.”

Michael gasped in wonder and admiration but then proclaimed, “What about balance, God? You said there would be balance!”

God replied wisely, “Wait until you see the idiots I’m putting next to them in Sweden and Russia.”

Intensīvie treniņi pirmā pusgada garumā ir attaisnojušies. Papildus tam, ka ir veiksmīgi noslēdzies projekts Beļģijā, ir veiksmīgi noslēgušies arī pirmie trīs treniņi, kuros es esmu bijis treneris.

Rezultāti ir ļoti patīkami – mana ekspertīze ir pietiekama, treniņiem es gatavojos nopietni, un pats tajos tik daudz sēdējis, es arī zinu kā padarīt tos interesantus dalībniekiem.

Tātad, otrais projekts Varšavā pašlaik rit pilnā sparā, un tas ir daudz daudz lielāks un sarežģītāks par Briseles projektu. Ar visu pašlaik tieku galā, un pozitīvi ir tas, ka jūtu, ka tieku labi galā. Darba gan ir ļoti daudz, galva vakaros ir pilna ir visu daudzveidīgo informāciju, bet vēl es nesūdzos.

Come, June!

Å ādi ir mani agrie rīti:

Pārējās bildes:
No putna lidojuma: 1, 2, 3, 4, 5, 6

Kā jau kaut kad sen, sen atpakaļ solīju – te nu ir bildes no skaistās Briseles:

Sāksim ar pašu Briesles lepnumu Grand Place, un tieši centrālā laukuma skaistāko ēku (cik saprotu tā ir ģilde, bet neesmu pārliecināts).

Kā jau minēju, pēdējā vakarā vēlējos mazliet paskatīties uz naktsdzīvi, un par labāko vietu atzinu Dalī bāru.

Pārējās bildes:
Pilsēta: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8
Grand Place: 1, 2, 3
Dalī bārs: 1, 2, 3, 4, 5, 6
Birojs: 1, 2

Ram-pa-ram. Nav nekas sen te rakstīts. Un šis ieraksts lielākoties ir paredzēts tikai un vienīgi šī svarīgā fakta konstatēšanai. Bet neuztraucies, manu dārgo lasītāj (kuru gan es te mānu, es zinu, ka Tevis nemaz nav…), tūdaļ pat jau būs pāris bildītes.

Bet ilgās prombūtnes iemesls ir ļoti vienkāršs – atvaļinājums ir beidzies, un līdz ar to ir arī sācies dzelžainais režīms: gulta – lidosta – birojs – viesnīca – lidosta – gulta. Un lielāko daļu no turpmākā pusgada es pavadīšu Varšavā. Pēc pirmās gaisa apostīšanas varu teikt, ka esmu apmierināts – cenas lētas, viesnīca 5*, redzēs kā ar pašu darbu veiksies. Jau Februārī būs pirmie treniņi, kuros piedalīšos nu jau kā pasniedzējs. Tā, ka ir interesanti un ar pienākumiem blīvi!

Nu tā (cik labi ir sākt teikumu ar Nu…), projekts Beļģijā ir veiksmīgi noslēdzies, un tuvākajā nākotnē tur visticamāk nesanāks atgriezties. Jāsaka, ka žēl, jo Brisele ir viena no manām mīļākajām pilsētām. Galvenās asociācijas:

• izsmalcināti ēdieni
• ļoti stiprs alus
• skaista arhitektūra, kas vienmēr ir izgaismota*
• multikulturāla sabiedrība ar krietni mazāk aizspriedumiem

Pēdējā dienā vienkārši staigāju apkārt ar fotoaparātu un centos visu iemūžināt (bildes sekos vēlāk). Konstatēju, ka pašā centrā nav nemaz tik daudz naktsklubu (ir gan ĻOTI daudz bāru, pabu, kafejnīcu, utt.) – nolēmuapskatīties, kāds varētu būt Dali bar – un jāsaka, ka tā ir vieta, kurā labprāt vēl kādreiz pasēdētu – pieklusināts trip-hop, downtempo, atmospheric and jazzy dnb, labs interjers (skatīt piezīmi pirmajā rindkopas teikumā), brīva atmosfēra. Diemžēl tā bija ceturtdiena, un nevarēju arī ilgi palikt, jo nākamajā rītā bija agrais reiss, tāpēc bija samērā maz cilvēku. Bet sanāca nedaudz papļāpāt ar vienu beļģi un vienu holandieti (kas beigās izrādījās geji (jāsaka, ka abi izklausījās pat samērā sakarīgi)).

**

Vienā kafejnīcā/bārā/restorānā manu interesi piesaistīja cenas – visas bija galīgi neapaļas (piemēram: 14.03, 7.54, 9.18). Paprasījām, kāpēc tā – uz ko viesmīlis atbildēja, ka cenas ir pārrēķinātas no to ekvivalentiem beļģu frankos. Samērā loģiski. Bet, kad paprasīju, vai cenas nav mainījušās, kopš pārejas uz €, viesmīlis atbildēja, ka šī kafejnīca tikai izveidota tikai pēc šīs pārejas. Dīvaini.

**

Beļģija vispār ir samērā dīvaina. Kā teica mans kolēģis – sireāla (Rakstās ar vienu vai diviem r?). Viņiem ir atsevišķs administratīvais ministrs (t.i. Birokrātijas Ministrs). Kad kolēģi precējās – viņai (somiete, kas tajā brīdī dzīvoja Å veicā) un viņas vīram (zveidram, kas dzīvoja Beļģijā) vajadzēja atnest papīrus, kas apliecinātu, ka viņi ir piedzimuši, un papīrus, kas apliecinātu, ka viņi ir vēl joprojām dzīvi. Kad viņi atnesa to visu notariāli apstiprinātu uz vienas lapas – viņiem paziņoja, ka vajag katram uz savas lapas atsevišķi.

Beļģijā, ja esi invalīds (piem., Persijas līča karā Tev ir norauta kāja), Tev ir katru gadu par jaunu jāiesniedz apstiprināts dokuments, ka tāds patiešām esi un neizliecies (piem., kāja nav ataugusi atpakaļ).

**

Jebkurā gadījumā, viens jauks dzīves posms ir beidzies, tagad esmu Rīgā līdz pat 8. janvārim un ir gaišs skats nākotnē!

Pāris kompromitējoša rakstura bildes:

Å odien Briselē ir vispārējais streiks*. Tā, kā šoreiz par to uzzināju laicīgāk, tad jau iepriekš sagatavojos, ievācu informāciju, un tagad kopš 6:45 (CET) sēžu birojā (noklusēts, protams, teik fakts par to, ka cēlos es 5:25 (CET), brokastīs apēdu vienu bulciņu un apelsīnu sulas krūzi, un tad vēl pusstundu stāvēju pie biroja durvīm, salu, un gaidīju, kamēr kāds mani ielaidīs). Vēl īsti nezinu, vai vakarā tikšu laicīgi uz lidostu un vai mana lidmašīna vispār izlidos uz Kopenhāgenu. bet visādi citādi – viva la democratia!

Jāsaka godīgi, es atbalstu cilvēku cīņu par savām tiesībām. Un es uzskatu, ka streiks per se ir labs līdzeklis. Tomēr tas, kas notiek te, tas nav streiks šī vārda parastajā nozīmē. Te streiks tiek speciāli plānots piektdienas vakarā, jo tad jau ceturtdien var sākt (un ar streikošanu ir jāsaprot vispārēja jautrība ielās, alus iedzeršana, utt.). Lūdzu, nestrādā un pierādi, ka Tava darba devēja zaudējumi tad ir lielāki nekā, ja viņš pakļaujas Tavām prasībām. Bet nē, šeit ar streiku tiek saprasti protesti, ielu bloķēšana, naglu kaisīšana uz ielām, un visāda citāda citiem strādāt gribētājiem traucēšana. Tas jau vairs nav streiks, tā ir anarhija un huligānisms.

Bet protams, jāsaprot ir arī nabaga beļģu darba ļaudis, kas gadsimtiem ilgi ir rāvušies vaiga sviedros, nezinādami brīvdienu un piena garšu. Un tad pēkšņi uz skatuves parādās cilvēki no austrumeiropas un sāk mācīt, kas ir darba tikums, darba laiks, un samaksa.

Vakar komandas būvēšana skaistā “resortā” meža vidū, ezera malā. Nedaudz vecuma zīmogs redzams, bet tāpat marmora vannasistaba, lieli apartamenti, spoguļi ar apzeltītiem rāmjiem, utt.

Un vakarā mācījos dejot tango:)

Å orīt bija tik skaists saullēkts virs mākoņiem!

Å onedēļ pa vidu starp ierasto lidosta-ofiss-viesnīca-ofiss-lidosta sanāca arī mazliet pastaigāties pa pilsētu – šinī gadījumā Briseli. Pirms tam takosmetra vadītājs, pēc tam, kad jau biju samaksājis, man 15 minūtes stāstīja un rādīja kartē, cik daudz ir kā ko redzēt te (no kā, protams, es neko daudz neatcerējos), tāpēc nolēmu arī vakarā iziet ielās. Un jāsaka, biju ĻOTI patīkami pārsteigts – ļoti smuka pilsēta.

Sajūta tāda, ka lai kur Tu ietu, visur ir tā it kā Tu atrastos vecpilsētā. Ilgi nevarēju saprast – kapēc. Tad ievēroju, ka pilnīgi visas ielas, mazas vai lielas, ir spilgti izgaismotas. Pirms tam biju dzirdējis, ka visi lielceļi ir izgaismoti (lai nebūtu jāatslēdz eletrostacija pa nakti), izrādās arī pilsēta. Un efekts ir ļoti iespaidīgs.

Un tad nonācu pašā pilsētas centrā – un redzēt ko bija. Arhitektūra ļoti skaista, gribēju iegriezties katrā bārā, atmosfēra ideāla. Tā, ka zinu, ko darīšu Oktobra beigās.

Un protams, tajā reizē, kad es beidzot esmu paņēmis līdzi fotoaparātu, tad esmu aizņemts no 9:00 līdz 18:00 un negribu nemaz staigāt apkārt pa Parīzi.

Tā, ka varu parādīt vienīgi to, kā izskatās zem mākoņiem un kā virs.

Un tad vēl mazliet lidostas.

Lai cik nu man būtu sanācis apceļot plašo pasauli, Latvijas dabas aicinājums man vienmēr ir bijis ļoti tuvs. Tā nu vienu dienu es un mans braļukas nolēmām braukt ķert vēju. Kā jau tas parasti ir, pats ķeršanas process (braukšana visu dienu mašīnā, piestāšana, jūrmalas pētīšana, ēšana, runāšana) ir daudz svarīgāka par pašu vēja atrašanu.

Tikām mēs tā nemanot līdz pat Rojai – bet saskārāmies ar vairākām problēmām – vai nu jūra bija parāk mierīga, vai jūrmala atgādināja vairāk ezermalu.

Tomēr pēc ilgiem meklējumiem mēs tomēr atradām gan plašu pludmali, gan arī pieticīgu, bet tomēr vēju. Interesanti bija arī papētīt māju, kas atradās pašā jūras malā.

Kamēr vēl bija gaišs, mēģinājām palaist pūķi, bet vēlāk spēlējām volejbolu un centāmies atcerēties aizejošo vasaru.

Aizrāvušies ar spēli pat nepamanījām, ka ir pienācis vakars.

Un tad mūs pārsteidza mēness – tāds īsts atvasaras vakara mēness, liels dzeltens. Sākumā tas kā prožektors centās izlauzties caur mākoņiem, bet vēlāk, kad jau braucām mājās, tas jau lepni stāvēja debess viducī.

—–

Pārējās bildes:
Diena: 1, 2
Vasara (izmantojot fotoaparātu un saules brilles): 1, 2, 3
Vakars: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9
Nakts: 1, 2
Mēness: 1, 2

Esmu jau rakstījis par maniem piedzīvojumiem lidostās. Pagājušo nedēļu bija vēl interesantāk.

Pirmdien bija agri no rīta lidmašīna uz Budapeštu (via Prāga). Kaut kā līdz galam neizplānoju laiku un ierados lidostā tikai kādas 45 minūtes pirms izlidošanas. Un mazliet apstulbu. Rinda uz reģistrēšanos (check-in) sniedzās līodz pasu kontrolei – kādus 30-40 metrus. Apskatījos, ka tas ir tikai airBaltic klientiem un gāju pie sava Czech Airlines (proud member of Skyteam, blablabla…) un 5 minūtēs piereģistrējos.

Tad nāca otrs pārsteigums – rinda uz pasu kontroli bija tik pat gara. Ja mēģinātu izstāvēt, nepaspētu. Atcerējos iepriekšējo reižu pieredzi, un devos droši visiem cilvēkiem garām – un jā, pasu kontrolē ir trīs vārti (vai pat vairāk), bet rinda bija tikai pie pirmajiem, tā, ka mierīgi, nevienam īsti priekšā nelienot izgāju cauri pasu kontrolei. Der zināt, ja arī Tev tā kādreiz gadās.

Drošības pārbaude gan prasīja vairāk laika nekā parasti, bet uz lidmašīnu mierīgi paspēju.

**

Atpakaļceļš gan nebija vairs tik patīkams. Jālido atkal caur Prāgu, un esmu Budapeštas lidostā jau ap 7:00. Gaidu savu lidmašīnu (8:15), bet to atceļ par stundu. Lidmašīna no Prāgas uz Rīgu ir 11:45, tāpēc sāku satraukties tikai tad, kad to atceļ par vēl vienu stundu. Un tad par vēlvienu. Un tad pa visam.

Lidmašīnai esot kaut kāda tehniskas dabas problēma. Sākās arī neliela panika. Czech Airlines ofiss ir ārpusē, kur tikt nevaram. Neviens īsti neko nezin. Pie transfer desk rinda ir liela. Tomēr izstāvam, un noskaidrojas, ka maniem kolēģiem jālido uz Prāgu vakarā, un tad attiecīgi uz Viļņu vai Tallinu pavisam vēlu. Man ir mazlie labāk – tieku norīkots uz Budapešta – Vīne – Rīga.

Paēdu sendviču pa iedoto kompensācijas kuponu (1700 forintas ~ 7€, bet nopirkt neko sakarīgu tāpat nevar). Eju gaidīt lidmašīnu. Tā tiek atcelta. Mani pārņem vēl lielāka paranoja… Beigās tomēr sākas iekāpsāna. Wuff… Arī lidmašīna Vīne – Rīga kavējās, tā, ka 5dien, kaut arī 16. nevis 13., visas lidmašīnas, ar ko man bija jābrauc, vai nu kavējās vai vispaÅ— tika atceltas…

Ungārija: neliels mākoņu daudzums, temperatūra 27 grādi pēc Celsija. Yippy!!! This is my kind of weather!

Vēl viena lieta, par ko vēl pagaidām varam būt priecīgi, ir taksometri. Esmu jau rakstījis par īpašo 120 € gadījumu Milānā. Pagājušo nedēļu Helsinkos tik traki nebija, bet 20-30 € bija standarts. Un visvairāk tracina viņu braukšanas stils. Gaidīšanas režīms – 31 € stundā. Un protams, vienmēr tiks braukts pa to joslu, kura kustās vislēnāk, apdzīta neviena mašīna netiks, visi, kas prasīst tiks palaisti priekšā, utt.

Agrāk bērnībā (mhm, un tagad man ir vecumdienas, laikam) daudz lasīju grāmatas. Tad, laikam kaut kur ap vidusskolu, tas viss kaut kā lēnām apstājās. Vienīgās grāmatas, ko lasīju bija obligātās angļu literatūrā. Bija arī dažas izcilas (Mēness un penijs, Mušu ķēniņš), bet kopumā kaut kā nebija tas, kas agrāk.

Tagad esmu beidzot apņēmies izmantot brīvos brīžus starplaikā starp lidostām, lai atkal lasītu. Un kā vienai no pirmajām ķēros klāt iepriekšējās dzimšanas dāvanai – Džona Grišama Balti krāsotā māja.

Jāsaka – izlasīju ar lielu prieku. Valoda ļoti vienkārša, sižets – praktiski nekāds, bet skāra mani – dziļi. Esmu tomēr pārāk sentimentāls cilvēks. Un situācijā, kad esmu bijis prom no mājām divas nedēļas, grāmata, kas uzsver ģimeniskās vērtības un attiecības mani dziļi aizkustināja. Nu ja, kas tad ir vēl svarīgāks – ģimene, darbs, daba. Iesaku izlasīt ikvienam. Un paldies dāvinātājai!

Esmu pamanījis, ka ārpus Latvijas pilnīgi citādāk uztveru “ģimenes restorānu” McDonalds. Te parasti paēst restorānā maksā no 15 līdz 30 €. McDonalds piedāvā remdēt izsalkumu pa 7 € un 5 minūšu laikā. Ja skatās no šādas perspektīvas, tad reizi nedēļā mani pilnīgi apmierina iespēja steigā apēst kaitīgu, bet paredzamu barību. McDonalds man garantē to, ka es jau iepriekš varu paredzēt, kā ēdiens garšos, un ko tas man sniegs.

Problēma Latvijā, laikam, ir kopējais pārtikas produktu cenu līmenis apkalpojošajā sfērā (nez, tā tas saucas?). Ja man piedāvā kaitīgu pārtiku 5 minūšu laikā, bet jāmaksā man ir tik pat daudz, cik būtu kādā ēdnīcā – izvēle ir skaidra. Bet neliekas ticdami, ka BigMac komplekts un āīsburgers varētu kādreiz maksāt 1.50 Ls.

rzemēs pozicionēšana – standarti, ātrums, cena, un tikai tad “mēs izmantojam labākos produktus un izmeklētākās izejvielas”. Latvijā – sākumā spieda uz to, ka nekas tāds vēl nav bijis un redzēts. Tad arī bija lielās rindas. Bet tagad? Īsti nesaprotu tās Mc reklāmas, ko esmu redzējis.

Jebkurā gadījumā, priecājamies, ka ir Rīgā tādas ēstuves kā Lido, rv1ģ, Brīvosta, utt. Un izbaudam. Pakalpojumu cenas drīzumā strauji celsies. Un tad varēsi pusdienlaikā ēst burgerus!

Jā, esmu pabijis galvas ceturtdaļās. Jāsaka, ka patiešām iespaidīgi. Pirms tam biju dzirdējis par mājas (vai drīzāk gan kompleksa) arhitekta untumiem par to, ka te drīkst būt vienīgi balti ziedi, par krāsainiem tepiķiem, kuri ir tikuši izmesti ārā. Bet kad pats redzēju, tad arī sapratu.

Tiešām – celtne IR mākslas darbs. Diemžēl fotogrāfēt ir aizliegts – jo tas ir mākslas darbs (autortiesības). Ideāla formu un krāsu harmonija. Majestātiskums. Tad arī kļūst skaidrs, ka krāsaini tepiķi vienkārši neiederas.

Dīvaini – esmu apbrīnojis skaņdarbus, gleznas, skulptūras. Tagad apbrīnoju māju.

Esmu piefiksējis, arī, ka somiem patīk aizsegt savus logus no ārpuses. Sākumā domāju, ka tas ir atsevišķu māju arhitektu untums, bet nē – sastopams samērā bieži. Es vēl saprastu, ka saules staru laušanai logu priekšā novietotas slīpas stiklu plāksnes. Bet nē, vairākām mājām kā dizaina elements vienai mājas sienai pielikts priekšā liels metāla režģis. No iekšpuses noteikti sajūta kā cietumā…

- Why does not this church have a cross?
- It is a museum.
- Why does not this museum have a cross?

**

Jā, beidzot esmu tā pavairāk redzējis no Somijas. Bez tā jau neviens nevar iztikt. Jāsaka, ka kopumā Helsinki kaut kā šķietas vistuvākie mūsu kultūtai no Rietumu pasaules. Bet varbūt arī kļūdos.

Pārsteidza tas, ka, cik esmu braucis ar taksi, visu laiku pa radio skan somu mūzika. Pieļauju, ka somu mūzikas industrija ir lielāka par mūsējo, bet nu tā vai tā, cik tad daudz labas mūzikas varētu saražot valsts ar unikālu valodu, un ne pārāk lielu populāciju? Un jāsaka – mūzika arī bija tāda, ko nu nevarētu es klausīties, pat ja saprastu somu valodu (protams, pastāv iespēja, ka kļūdos).

**

Å onedēļ esmu katru vakaru smējies līdz asarām. Nu tā pamatīgi. Domājams, ka tas ir veselīgi.

**

Å odien beidzot redzēšu “galvas ceturtdaļas”. It īpaši 7. debesis, finansu un kontroles mītni. Spoooky!!!

Nekad laikam nemācēšu tā normāli nodarboties ar iepirkšanos. Nekad laikam nemācēšu tā īsti saprast meitenes un viņu kāri iepirkties.

**

Normunds Naumanis: (..) šī filma ir must to see (..) (par Donnie Darko).
Aga, taisnība jau ir. Bet gudram arī gribas izklausīties (tas mūsu visiem abiem kino kritiķiem raksturīgi) un pašapmierināties. Bet tad arī parasti sanāk šādas lažas.

**

Nolaižoties aizkrita ciet labā auss. Vēljoprojām ir ciet. Vienu brīdi jau likās, ka galva pārplīsīs.

Nu bļin!.. Ielidoju šodien 19:05. Pazvanu VIP Taxi un pasaku, ka kaut arī pasūtīju uz 19:35, esu jau klāt, un lai pēc 10 minūtēm paņem mani. Gaidu. Gaidu. Gaidul…

19:35 parādās mana bagāža. Kā izsecināju – tieši pēc manis ieradās Ryanair lidmašīna no Londonas. Un visi resursi tika novirzīti viņiem. Kad saņemu bagāžu, soma ir slapja. No abām pusēm. Laikam spēlēja futbolu ar viņu pa peļķēm.

Bet vismaz labi papļāpāju ar šoferi. Uzzināju vēl vairāk par taksistiem.

Å oreiz, atšķirībā no pagājušās reizes, man ir normāls interneta pieslēgums nevis iezvanu pieeja, man ir divvietīga gulta, man ir balkons, man ir vanna nevis duša. Jauki.

Vakar neskatoties uz nelielo lietu gribējām doties braukt ar kartingiem. Diemžēl lietus tikai pieņēmās spēkā, un beigās ļāvos pierunāties, ka tomēr nē. Tad apmeklējām kārtējo Chilli impērijas bastionu – ķīniešu restorānu. Jāsaka – paliku neapmierināts. Ä’diens it kā nebija negaršīgs, bet nu galīgi negaršoja pēc autentiska ķīniešu ēdiena. Nu nepietiek ar viena šķībacainā nolikšanu aiz plīts. Mērces garšoja pēc veikalā nopērkamajām, garšvielas bija ļoti tradicionālas, nekas īpašs. Zivij pat šķirni nevarēja noteikt – vienkārši zivs. Fast food ir un paliek fast food.

Pēc tam alus, galda futbols, biljards ar pēc ilgāka laika satiktiem cilvēkiem (tiem pašiem kas atrunāja no kartingiem). Sarunas par ne par ko. Bet ne arī muldēšana. Jāsaka, ļoti labi jutos. Tā, ne no kā.

Å ovakar jāturpina:)

Jā, ES ir atvērusi daudzas robežas. Å odien pat pāris stundu laikā braucot ar mašīnu pirmo reizi pabiju Nīderlandē, un tagad esmu Beļģijā. Vakarā atpakaļ uz Vāciju.

Neskatoties uz saviem necilajiem apjomiem, Viļņas lidosta ir viena no retajām, kas piedāvā pieeju internetam, un vienīgā, kuru es zinu, kas to dara par velti. Tā nu es ņemot vērā iepriekšējo pieredzi ar ierašanos pusstundu pirms izlidošanas, tagad esmu te samērā agri, un varu arī atskatīties uz pagājušajām divām nedēļām.

Nav jau gan nekas īpašs ko stāstīt. Viļņā jau jūtos gandrīz kā mājās, taksisti un viesmīļi ar mani sarunājas lietuviski, pilsēta man patīk. Tās lāsts un svētība slēpjas faktā, ka tā ir visretāk apdzīvotā pislēta Eiropā (nezinu vai lietoju pareizo terminu, doma: zems iedzīvotāju blīvums uz km²).

Esmu atklājis sev jaunu vaļas prieku – braukšana ar kartingiem. Piekopju gan to pašlai tikai Viļņā. Rīgāl, cerams, tikšu vaļā no sāpēm kreisajā lāpstiņā un astes kaulā…

**

Lidojumu gan īpaši negaidu – kāds tad var būt prieks lidojot ar miniatūru propelleru lidmašīnu. Jāsaka, neliela nedrošības sajūta man ir katru reizi lidojot, bet šurpceļā beidzot biju patiesi nobijies. Jebkurā gadījumā, neilgi pirms nolaišanās sanāca izbaudīt brīvo kritienu kādas pāris sekundes.

Mojito – 11 €.
Pica un augļi, sveāu gaisma, dnb un džezs, ideāla atmosfēra – par velti.

**

Nolēmām aiziet uz to naktsklubu, kuram ieeja 20 €. Ja jau pie ieejas ir flīzītes uz kurām var redzēt pasaules slavenus vārdus, tad iespējams, ka ir kaut kas īpašs tai vietā. Izrādījās, ka cenā iekļauts arī viens dzēriens (tātad 10 €), un nelikās vairs tik traki, pat. Iegūstam parastu tintes zīmodziņu, baudam kārtējo mojito un tveram Milānas klubu dzīvi.

Jāsaka, ka neesmu nekāds lielais tradicionālo naktsklubu baudītājs, bet tomēr varu novērtēt kaut ko arī pēc tādiem standartiem. Jāsaka, ka interjers bija absolūti nekāds. Bārs bija samērā mazs. Mojito dzērām no plastmasas glāzēm. Mūzika – komerciālais house, miksēšana – nekas īpašs. Kopumā runājot, mūsu kucīšu suņu patversme essential ir krietni pārāka, gan interjera, gan bāra apjomu ziņā. Bet neskatoties ne uz ko, garastāvoklis pēc tam bija labs.

**

Svētdien devāmies uz Como ezeru. Paredzēts bija ar vilcienu tikt līdz Como un tad ar kuģīti doties uz Leco, kur esot vislabākā pludmale priekš peldēšanās. Pusceļu gan sasniedzām tikai vēlā pēcpusdienā, tāpēc nolēmām tur arī palikt. Kaut arī pludmale peldēšanai izvērtās galīgi nelietojama (akmeņi un viļņi), dzērām alu, ēdām līdzpaņemto pārtiku, spēlējām kārtis, ēdām saldējumu, un beigās pat atradām vienu kūrortiņu, kur varējām nopeldēties baseinā. Jāsaka, ka apkārtējā daba, paštaisītā pārtika, alus, saule, ūdens – viss bija ideāli. Viena no skaistākajām dienām tā izvērtās.

Foto: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9, 10, 11.

P.S. Lielāko daļu bilžu pats netaisīju, tāpēc pretenzijas pret kvalitāti vai kompozīciju paturi pie sevis!